Kamīnmeistars Arnolds Strazdiņš savā praksē uzmūrējis simtiem ugunsdevēju.
Kad aiz loga palēnām piezogas ziema un arvien straujāk tuvojas Ziemassvētku laiks, nereti domas aizlido mierīgā vakarā pie kamīna – liela vai maza, slēgta vai vaļēja, tam nav nozīmes, galvenais, lai tas iederas istabā un rada mājīgu un mierīgu gaisotni.Izvēlas dažādībuSIA «Krāšņuguns» vadītājs Arnolds Strazdiņš savā praksē uzmūrējis simtiem kamīnu, bet viss sācies diezgan nejauši. Minskā izmācījies par santehniķi-siltumtehniķi, pēc tam apguvis teoriju un iekrājis zināšanas arī par praktisko pusi, jelgavnieks sāka pasniegt mācību stundas Rīgas Amatniecības skolā. Kādu dienu kolēģis no Būvamatniecības skolas parādīja franču katalogu, kurā redzams kamīns, kādu vēlas klients. «Viņš nezināja, kā tādam izveidot apdari. Savukārt es izstāstīju, ko ar kādu materiālu varētu aizstāt un kā strādāt. No tās reizes sākās mūsu kamīnu taisīšana. Es pārzināju kamīnu daļu, bet viņš visu par podiņiem,» atklāj meistars. Vīrs arī strādājis firmā «Jotul» par konsultantu, bet tas nozīmēja piedāvāt vienas rūpnīcas produktu. Tāpēc viņš izvēlējies sākt darbu savā uzņēmumā un piedāvāt daudzveidību.Telpa «runā»Profesionāļa kvalitāti nosaka vairāki faktori. Tās nav tikai zināšanas vai iemaņas. Kamīna mūrēšana sākas ar dialogu, kad tiek uzklausītas klienta vēlmes, savukārt meistars skaidro, kas no iecerētā izpildāms, kas ne. Vēlāk top projekts, tiek rasēts zīmējums, sagatavota tāme.Arnolds stāsta, ka nereti klienti atnes fotogrāfiju ar vietu, kur plānots kamīns. «Mēs dodamies to aplūkot, jo bilde bieži vien neataino reālo situāciju telpā. Tad var redzēt, kādas kvalitātes ir skurstenis, kur iespējams izvadīt gaisu un kādus dizainiskos risinājumus izvēlēties. Tos citreiz «pasaka» pretējā siena.«Uh un ah!»Tā kā Arnolds veic ekspertīzi arī citu darbiem, gadās redzēt dažādu veikumu. «Kaut kas saķibināts. Tad jautāju, vai klientam ir zīmējums, un saņemu atbildi – nav. «Man teica, ka būs smuki!» Tā nevar uzticēties,» pārliecināts A.Strazdiņš.Protams, nepieciešamības gadījumā tiek pārveidoti arī nepareizi izveidoti kamīni, bet no jauna radīt ir vieglāk. Arnolds stāsta, ka daudz tiek reanimēti kamīni vasarnīcās, kad visbiežāk vaļējās kurtuves aizstātas ar kasetes kurtuvēm. Pēc nelielas pārbūves vasarnīcu var apsildīt.Nācies arī pārtaisīt paša veikumu, kad cilvēks pārdomājis un vēlējies kaut ko jaunu, mainījis interjeru. Bet arī šajā procesā, kad jānojauc savs darbs, meistars saskata labo. «Tas ir interesanti, jo var redzēt, kā kas uzvedies. Vai šuves nav atgājušas, kas jāpārtaisa. Tā ir analīze,» spriež jelgavnieks. Viņš stāsta, ka parasti jaunie podnieki tiek likti pie noārdīšanas, jo jaukšana ir apgriezta salikšana.«Mēs arī restaurējam vecos kamīnus, taisām gadsimta sākuma krāsnis. Tā ir fantastika! Visvairāk man patīk tas skaistums, jo tur ir tik daudz pārdomātu lietu. Lai gan netiek ielikts nekas no paša, kamīns ir «uh un ah!»,» vērtē meistars.Bez teorijas neiztiktLatvijā kamīnmeistara arodu informatīvā līmenī var apgūt lauksaimniecības skolās. «Bet tur ir tikai 80 stundu teorija un 200 stundu prakse,» atklāj meistars. Savukārt Rīgas Būvamatniecības skolā ir trīsgadīgā grupa, kā arī ir iespēja apmeklēt dažādus kursus vai mācīties pie individuālajiem speciālistiem.A.Strazdiņš vērtē, ka šajā darbā bez teorijas neiztikt. «Ļoti labi, ja vispirms cilvēks iemācās mūrēt, apmest, vienvārdsakot, visus apdares darbus. Uzreiz ielēkt podniecībā ir grūti. Tad jāapgūst mūrēšanas pamati, iemaņas, un tikai pēc tam var sākt kaut ko darīt, lai strādājot visa uzmanība nav jākoncentrē uz iemaņām, nedomājot par to, kas tiek veidots,» teic A.Strazdiņš.Arnolds piebilst, ka šajā arodā svarīga ir pacietība un attieksme. «Nevar strādāt ar «piečuka» attieksmi. Tas jāsaprot arī klientam.Kamīna radīšana aizņem aptuveni divas nedēļas, bet, ja tiek veidota silstošā apdare, darbi aizkavējas – nevar uzlikt dekoratīvo apmetumu, kamēr nav pabeigtas sienas. Savukārt gatavie ugunsdevēji, kas nāk no rūpnīcas, uzliekami divās trīs dienās.Patīk izaicinājumiPēdējo kamīnu A.Strazdiņš veidojis pirms trim gadiem, pašlaik viņa galvenā nodarbe ir tehniskie rasējumi. Tas viņam labi padodas, jo kādreiz pasniedzis rasēšanu.Meistara kontā atrodamas arī interesantas krāsnis, tostarp izprojektēta un uzmūrēta fermentēšanas krāsns, kurā no dažādu augu lapām iegūst ekoloģisku zāļu tēju. «Ilgi strīdējāmies ar saimnieci, kas nevēlējās atklāt savu firmas noslēpumu. Teicu, ka man nepieciešams zināt rituālu, lai uzmūrētu pēc iespējas labāku krāsni, nevis gatavotu tēju,» atceras A.Strazdiņš. Viņš bilst, ka šādi izaicinājumi padara interesantāku ikdienu.«Šā gada patīkamākais un sarežģītākais projekts bija Ventspils rajonā, kad 200 gadu vecā mājā, kur vēl saglabājušās tapu grīdas, velvētie ķieģeļu griesti, mēģinājām reanimēt uguns vietu pagrabā. To uztaisījuši, iekurinājām, bet dūmi gāja pa gaisu. Tad meditācijas brīdis divu stundu garumā, staigāju šurpu turpu domādams, līdz izdevās panākt vēlamo. Vislielākais gandarījuma efekts ir, kad sasniegts gaidītais,» atceras Arnolds.Protams, citu veidoti kamīni vienmēr tiek novērtēti. «Uzreiz saskatu nianses, tas ir kā rentgens. Un vienmēr kremt, kad redzu sliktus, kā, piemēram, Polijas kafejnīcās.»Kāds brīnums tapis arī meistara mājās Jelgavā – vienīgā dārza maizes krāsns Latvijā. «Vairs neesmu kurpnieks bez kurpēm,» viņš smej.
