Mediķi nepiekrīt piedāvājumam par papildu 300 latiem strādāt arī dažas sestdienas, savukārt ministrs pieļauj, ka daļa ārstu, neslēdzot līgumu, paliks bez pacientiem…
Ilva Koškina, ģimenes ārsteIr divas konfliktējošas puses Ministrijas nostāja ir demagoģija. Pieci miljoni latu jau tika atņemti stacionāriem. Tas ir ļoti nekoleģiāli, ka ģimenes ārsti tiek pataisīti par vainīgajiem, un tieši šā iemesla dēļ arī neņemsim šo naudu, ne tādēļ, ka prasa strādāt sestdienā reizi trīs mēnešos. Vairāk runa ir par pārslodzi, un te jāizvēlas starp kvantitāti un kvalitāti. Ja ministrs uzskata, ka ārsti nestrādā un tikai grib naudu, kāda var būt sadarbība, tās ir divas konfliktējošas puses. Šķiet, ministrijas mērķis ir sarīdīt ģimenes ārstus ar speciālistiem un mediķus ar pacientiem. Nav normāli, ja ģimenes ārstam ir 2500 pacientu, kuriem jānodrošina pieņemšana piecu dienu laikā. Lai to paveiktu, būtu jāatvēl 11 stundu dienā, katru pacientu pieņemot 15 minūtes. Es jau patlaban strādāju 14 stundu dienā, un pieraksts izveidojies pusotru mēnesi uz priekšu. Skaidri zinu, ka līgumu neslēgšu, turpināšu strādāt kā privātārsts. Droši vien būtu labāk, ja tiktu ieviesta obligātā veselības apdrošināšana, taču nevaru iedomāties risinājumu situācijai, kad katram ārstam ir pāris tūkstoši pacientu. Rindas pie ārstiem droši vien ievērojami samazinātos vien tad, ja par pakalpojumiem būs jāmaksā no savas kabatas…Anita Stankus, ķirurģeNevar sadalīt naudu, kuras navUzskatu, ka šī valsts ir nosodāma par to, ko tā pēc neatkarības atgūšanas izdarījusi ar medicīnu, nepiešķirot līdzekļus un aizbildinoties ar to trūkumu. Izdevumi par veselības aprūpi «uzlikti» pacientiem, un viņiem šis slogs ir vislielākais Eiropā. Ģimenes ārstiem nav tik daudz līdzekļu, lai varētu pilnvērtīgi strādāt, un galu galā viņi izrādās pie visa vainīgi, jo nevar rīkoties ar naudu, kuras nav. Ģimenes ārsti vismaz ir tie mediķi, kuri var pretoties, un ministra izteikumi, ka daļa «paliks bešā», ir tikai iebaidīšanas politika, kas šajā reizē noteikti nedarbosies. Ja ne citādi, ārsti pāries darbā uz privātpraksēm. Turklāt Latvijā būtu beidzot jānošķir, kam pienākas apmaksāta medicīnas aprūpe un kam ne. Ir taču zināms, ka, piemēram, ārzemnieki pēc nakts izklaidēm cieš konfliktos un tad tiek ārstēti ar «šiku», bet kas par to maksā? Domāju, ģimenes ārstu prasības ir pamatotas, un ministrijai savās «kabatās» jāatrod līdzekļi, ko novirzīt medicīnai. Kā mūsdienu apstākļos iespējams prasīt slēgt līgumus uz trim gadiem? Vai kāds var pateikt, kādas būs izmaksas nākotnē?Mārīte Sproģe, Zemgales Veselības centra valdes priekšsēdētājaKatram jābūt polisei!Domāju, līgumi ar ģimenes ārstiem jāslēdz uz gadu, maksājot viņu pieprasīto summu. Šorīt jau dzirdēju, ka jātic tikai Godmanim, pārējiem nedrīkst ticēt, taču redzams, ka naudas ir par maz. Lauku ārsti protestē mazāk, vairāk neapmierināti ir rīdzinieki. Mūsu poliklīnikā rindas neesmu manījusi un dakteres tiek veiksmīgi galā. Ir vietas, kur ārstiem slodze ir par lielu, un te vietā arī atcerēties, ka medicīnas personāls novecojis. Pieļauju – ja spēkā stāsies brīvā tirgus princips, daļa ģimenes ārstu var «palikt bešā», pacienti vairāk izmantos iespēju apdrošināties un dosies tieši pie speciālistiem. Jau tagad regulāri manām, ka cilvēki labprātāk maksā 15 latu, nekā stāv rindā, un pieļauju, ka apdrošināšana sedz vismaz daļu šīs maksas. Tajā pašā laikā ministram Eglītim ir zināma taisnība, un arī ārstiem būtu jāsaprot, ka naudas ir tik, cik ir. Medicīnā nedrīkst netaupīt. Ja saņem līdzekļus no valsts vai pašvaldības, iepērk aparatūru un no atlikušās naudas apmaksā sev pasākumu… Varbūt arī ministrijā ir struktūras, kur tiek nelietderīgi tērēti līdzekļi, ko varētu novirzīt medicīnai. Uzskatu – tagad katram obligāti jābūt veselības apdrošināšanas polisei, jo bez finansiāla seguma nekādu aprūpi saņemt nevar.
