Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. Šogad valsts jubilejas gads – svinējām tās deviņdesmitgadi. Mūsu Jelgava tika posta kā nekad.Atceros pēckara pirmos gadus, kad pilsētu rūpīgi attīrīja no drupām. Daudz kas tika atjaunots un celts no jauna. Ar uzņēmību un apbrīnojamu čaklumu gadu no gada Jelgava auga ne vien plašumā, bet arī augstumā. Tagad krāšņiem ziediem rotājas apstādījumi un parki. Iedzīvotāju ērtībām ar katru gadu vairāk tiek iekārtotas autobusu pieturas, kas pasargā no lietus un sniega. Ne visu uzskaitīt, ar ko pilsēta var lepoties. Līdz nomalēm gan daudz kas no minētā nav atnācis, kaut gan jaunas ēkas un lielveikali uzradušies arī tur. Vairs nejūtamies kā malā atstumtie. Ļoti gribētos autobusus gaidīt zem apjumtām pieturvietām un ar veseliem soliņiem kā centrā. Laikam mums jābūt pacietīgiem gaidītājiem, nezaudējot cerību un ticību.Dažiem gan prieku sagādā postīšanas un iznīcināšana kāre. Nesaprotu, kāds ir kaifs izdemolēt autobusu pieturas un salauzt soliņus, izpostīt apstādījumus, nolaužot tikko iestādītos kociņus, un piemētāt pilsētu ar atkritumiem! Tā vien šķiet, ka gara trulums pārņēmis šos ļaudis, viņiem sveši ir jēdzieni «gods» un «kauns», jo pēc kārtējā «varoņdarba» var cits citu paslavēt. Kas savām rokām nekad neko labu nav paveicis, tam sveša apkārtējo darba vērtība. Daļa jaunatnes savu brīvo laiku pavada savādi. Pēc kārtējās «uztankošanās» ar alkoholu vai citām apreibinošām vielām enerģijas uzplūdes brīžos viņi veic savus briesmu darbus. Sevišķi tas notiek, klejojot bariņos, kad iespējams demonstrēt savu «spēku». Nesen Pūra ceļa galā tika uzlikts jauns skaists nosaukuma stabiņš pirms vairākiem gadiem pazudušā vietā. Atkal kāds gribējis to izraut… Šoreiz «stipriniekam» pietrūcis spēka – stabiņš pamatīgi sašķiebts, bet zemē turas. Ceru, ka attiecīgie pilsētas dienesti cietušo norādi novietos vertikālā stāvoklī, bet «brašuļi» sapratīs, ka ar savām izdarībām tiks vien nožēlojamo statusā.
