Klāt nozīmīga Latvijas policijas jubileja – 90 gadu kopš tās dibināšanas. Laiks atskatam vai pārdomām, kā bija, kas sasniegts un kas vēl darāms. Mana interese saistīta ar to, ka darba mūža lielāko daļu nostrādāju, pildot šīs institūcijas funkcijas. Padomju laikā kalpojām citai varai, kas ne katrreiz saskanēja ar darbinieku iekšējo pārliecību, bet tas, ka ar noziedzību jācīnās, pastāvēja un pastāv katrā kārtības nodrošinātājā pie jebkādas varas vai valsts iekārtas. Ja ieskatāmies vēsturē, kā un ar ko Latvijas pirmie policisti apkaroja noziedzību, izķēra un izolēja noziedzniekus un kādas ir šodienas iespējas, tas vienkārši nav salīdzināms. Noziedznieku, noziegumu un bīstamības tālajos un sarežģītajos pēckara un valsts tapšanas laikos bija ne mazāk kā šodien. Toreiz noziegumus atklāja un noziedzniekus izķēra (tā laika terminoloģija) ar vienkāršām metodēm, ar darbinieku patriotismu, risku un personisko entuziasmu. Šodien noziedzības apkarošanā izmanto zinātniski pamatotas noziegumu atklāšanas metodes, modernu tehniku, kā arī profesionāli labi sagatavotus policistus. Kā toreiz, tā arī šodien policista darbs saistīts ar milzīgu risku, pašuzupurēšanos un atbildību pret līdzcilvēkiem. Tas jāņem vērā policijas darba vērtētājiem! Vīri, kas dibināja un veidoja policiju valsts attīstības pirmsākumos, protams, domāja par modernu Latvijas policiju un īstenoja daudz pasākumu, lai tā arī notiktu. To apliecina tas, ka jau pēc desmit gadiem mūsu policija bija Eiropas attīstītāko valstu līmeni. Tā bija labi atalgota, apģērbta, apbruņota un apmācīta. Pēc okupācijas viss tika iznīcināts, policijas darbinieki represēti un viens otrs noziedznieks, ticis ārā no cietuma, sāka «aktīvu noziedzības apkarošanas cīņu» milicijas rindās, ko izveidoja pēc padomju Krievijas parauga. Man kā Jelgavas milicijas, pēc tam policijas priekšniekam bija gods būt pārmaiņu organizētājam un aculieciniekam, atjaunojot Jelgavas policiju. Ar gandarījumu atminos, ka process noritēja bez sasprindzinājumiem un asumiem. Ar lielu milicijas darbinieku vienprātību tika pieņemts piedāvājums pāriet darbā Latvijas policijā, zvērēt tautai kalpot uzticīgi un savus darba pienākumus pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Tajā laikā Jelgavas milicijā strādāja dažādu tautību darbinieki un bija diezgan saliedēts kolektīvs, kas aktīvi piedalījās valsts atjaunošanas un nosargāšanas procesos. Latvieši, krievi, ukraiņi, armēņi, gruzīni un citas tautības, tāds bija toreizējais Jelgavas policijas sastāvs, un daudzi bija gatavi aizstāvēt šo valsti, par to atdot pašu dārgāko – dzīvību – un to apliecināja 1991. gada augustā, apsargājot Latvijas Republikas Augstāko Padomi. Kuri tur atradās, saprata, ar ko riskē un kādēļ viņi to dara. Pēc mana kā Jelgavas milicijas priekšnieka uzaicinājuma doties aizsargāt Latvijas neatkarību lēmumu katrs pieņēma individuāli. Kad beidzās padomija un tapa Latvijas Republika, arī mēs, policisti, ar lielu entuziasmu ķērāmies pie darba. Sākās reketieru laiks un cīņa ar šiem noziedzniekiem. Jelgavas policija bija labi sagatavota un aktīvi darbojās. Diemžēl sākām just arī interešu konfliktus starp vadoņiem varas iestādēs un uzņēmumos. Sākās lielās privatizācijas laiks, kad kāds nebija ieinteresēts, lai policija būtu profesionāla un tehniski labi sagatavota. Daudziem tajā strādājošajiem tas nebija izprotams, un labi sagatavoti darbinieki no policijas aizgāja. Arī es diemžēl šīs intrigas neizturēju un atkāpos no Jelgavas policijas priekšnieka amata.Pirmā pašvaldības policija Latvijā izveidojās tieši Jelgavā. Padomju laikā pilsētā mākslīgi tika veidota augsta kriminogēnā situācija. Lielie uzņēmumi, darbaspēks no visas padomijas, divi cietumi, liela jaunatnes koncentrācija un milicijas zemā tehniskā un profesionālā sagatavotība radīja labu augsni noziedzībai un nekārtībām ielās, kopmītnēs un dzīvojamajos rajonos. Milicija «slīka» darbos. Analizējot situāciju, varēja nojaust, ka nevienam nav intereses, lai kaut kas mainītos. Sākot darbu Jelgavas milicijas priekšnieka amatā, kā mērķi izvirzīju stabilizēt situāciju milicijā un pilsētā, meklēt palīdzību pašvaldībā. Pēc Jāņa Veidemaņa ievēlēšanas par izpildkomitejas priekšēdētāju kopīgi sākām virzīt ideju izveidot policiju pilsētas valdes paspārnē. Tas atslogotu miliciju no «sīko» sabiedriskās kārtības pārkāpumu apkarošanas. Secinājām – jāveido pašvaldības policija, jo likumos tas nebija aizliegts. Tā uzreiz kļuva par milicijas palīgu. Sevišķi, kad par priekšnieku tika norīkots Felikss Jasens. Tas bija vīrs, kurš saprata, kas pašvaldības policijai jādara. Patīkami bija sastrādāties. Milicijai, vēlāk Valsts policijai, atlika vairāk spēka cīņai ar kriminālnoziegumiem un kārtības nodrošināšanu dažādos sabiedriskajos pasākumos. Beidzās strīdi starp Valsts policijas un pilsētas vadību par nekārtību un netīrības apkarošanu pilsētā. Uzskatu, ka abu policiju apvienošana vienā institūcijā būtu solis atpakaļ un tas būtu nelietderīgi. Cita lieta, kā pilnveidot šo policiju sadarbību un funkciju sadali. Pašvaldības policistu profesionālā apmācība jāuzņemas Valsts policijas mācību iestādēm. Formas tērpam un ekipējumam jābūt tādam pašam kā Valsts policijai (izņemot atšķirības zīmes). Dienests pašvaldības policijā jāpielīdzina Valsts policijas dienestam, ieskaitot dienesta pakāpju piešķiršanu un izdienas laiku. Pašvaldības policista atalgojums un sociālās garantijas nedrīkstētu būt zemāki kā valsts policistam. Līdz ar to starp abām izzustu atšķirības un cilvēkiem (arī ārzemniekiem) būtu labāk izprotams, ka Latvijā ir viena policija, kur meklēt palīdzību. Tas jāiedibina ar jaunu likumu par policiju.Novēlu visiem policistiem veiksmi darbā un priecīgus policijas svētkus. Bijušajiem kolēģiem – možu garu, veselību, un uzsauksim veiksmes policijai tās dibināšanas lielajā jubilejā!Gods kalpot Latvijai!
