Rupji pārkāpjot starptautiskos likumus, Otrā pasaules kara beigās vācu armijā iesauca latviešu bērnus.
Latviešu biedrības namā Rīgā 1995. gadā notika bijušo gaisa spēku palīgdienesta dalībnieku salidojums. Pēc apkopotajiem datiem, no kara laikā septiņpadsmit un pat sešpadsmit gadu vecumā iesauktajiem 3614 zēniem tolaik vēl dzīvi bija 332. Salidojumā piedalījās arī inženierzinātņu doktors, pensionētais Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēks jelgavnieks Jānis Vītoliņš. Diemžēl mūsdienās, 64 gadus pēc savu kara gaitu sākuma, viņš personīgi nepazīst nevienu bijušo gaisa spēku izpalīgu, kas būtu šajā saulē. Trešā daļa likteņa biedru krita kaujās, daudzi gāja bojā gūstekņu un filtrācijas nometnēs, līdz sešdesmit gadiem – pensijas vecumam – nodzīvoja tikai katrs desmitais. Varēšot turpināt iet skolāPavēli par 1927. gadā dzimušo zēnu obligāto un 1928. gadā dzimušo brīvprātīgo iesaukšanu vācu kara gaisa spēku palīgdienestā laikraksti «Tēvija» un «Deutsche Zeitung in Ostland» publicēja 1944. gada 29. jūlijā. Tās izpildīšanā iesaistījās arī Latvju jaunatnes organizācija, ko okupanti bija radījuši kā Hitlerjugenda analogu. Tika izvērsta arī nomierinoša propaganda, ka jaunos gaisa spēku palīgus neiesaistīs karadarbībā tuvāk par četrdesmit kilometriem no frontes līnijas, būšot pat iespējas turpināt skolā pārtrauktās mācības. Patiesībā jau divas nedēļas pēc iesaukšanas kaujā pie Ķeguma HES ūdenskrātuves Rīgas Valsts tehnikuma trešā kursa audzēknis gaisa spēku palīgs Alfrēds Gobiņš par pretinieka tanka iznīcināšanu ar tā saukto «tanku dūri» izpelnījās 2. pakāpes Dzelzs Krusta ordeni. J.Vītoliņš tolaik mācījās Rīgas Valsts tehnikumā. Viņš bija cerējis iegūt diplomu un strādāt Ķeguma spēkstacijā. Okupācijas un karš visu mainīja. 1944. gada jūlijā saņemot iesaukuma pavēsti, pārdomām bija palikušas piecas dienas. Protams, ģimene negribēja, ka dēls iet karā. Pabažos tēvs ar zvejniekiem vienojās par divām vietām motorlaivā, ar kuru bija domāts emigrēt uz Zviedriju. Taču, kad viss jau likās sagatavots, laiva pazuda… Rīgā tolaik bija izlīmēti plakāti, kas vēstīja, ka dezertierus sodīs ar nāvi. Nekas cits neatlika, kā doties uz iesaukšanas punktu Strēlnieku ielā 4. Tovasar Ķegumā Jānis satika savu dzīvesdraugu Spodru, Rīgas skolnieci, kas Rembates pagastā bija norīkota strādāt par izpalīgu pie zemniekiem. Abiem bija tikai sešpadsmit, tomēr šī tikšanās radīja jūtas, kuras viņi pa īstam sāka apzināties vēlāk, kad Jānis atradās gūstekņu nometnē Krievijas ziemeļos, Vorkutā, un tika atcelts aizliegums rakstīt un saņemt vēstules. Lielākā kauja kara pēdējā dienāKaravīra atkāpšanās ceļš J.Vītoliņam vijās no Kokneses, dzimtā Ķeguma, Slokas, Ķoniņu ciema uz Liepāju, kur viņš tika ieskaitīts zenītlielgabala apkalpē. Tika ņemts vērā, ka Jānis ir tehniski izglītots un tādēļ var aizstāt kādu pieaugušo zenītartilēristu vīru, kurus sūtīja uz ierakumiem frontē jeb grāvjiem. Baterija atradās stratēģiski nozīmīgā vietā – pilsētas ziemeļaustrumu nomalē. Tās uzdevums bija apsargāt Liepājas ostu, kurā tolaik notika intensīva transporta un arī kara kuģu kustība. «Mūsu lielgabals bija apgādāts ar lokatoru, modernu optiku. Pie precīza darba ar to garām aizšaut nevarēja. No 1944. gada rudens līdz 1945. gada 8. maijam lielgabals notrieca sešdesmit pretinieka lidmašīnu. Pēdējā kara dienā notriecām vēl sešas,» stāsta J.Vītoliņš.Berlīne jau bija ieņemta, Hitlers beigts, bet Kurzemes cietoksnis vēl nepadevās. 8. maijā no Cīravas – Pāvilostas lidlaukiem pret Liepāju uzlidojumā tika sūtīti četri simti bumbvedēju (lidmašīnu skaitu noteica diviziona novērotāji). No pārslodzes, kaujā izšaujot 280 zalvju, smago zenītlielgabalu stobriem bija nodegusi krāsa. Baterijā bija krituši divi, ievainoti vienpadsmit karavīru. Vītoliņa kungs atceras: «Kad mūsu frontes pieredzē lielākais uzlidojums bija beidzies un varēja atslogot saspringtos nervus, mēs, grupa zēnu, nolēmām pastaigājoties aiziet līdz tuvējam meža stūrim, kur beidza degt viens no notriektajiem Po-2 bumbvedējiem. Diemžēl nekāda nervu atslodze neiznāca – tieši otrādi. Ar šausmām ieraudzījām, ka notriektajai lidmašīnai bijusi sieviešu apkalpe. Pilotes un strēlnieces līķi atradās lidmašīnā un bija stipri apdeguši, bet stūrmane, lidmašīnai atsitoties pret zemi, bija izsviesta no kabīnes apmēram divdesmit metru attālumā. Mirušās meitenes skaistā, maigā sejiņa likās bez mazākās skrambiņas, pavasara vējš viegli plivināja viņas gaišos matiņus. Šis skats palicis atmiņā kā viens no nepatīkamākajiem manā dzīvē. Kāda nepieciešamība bija kara pēdējās stundās sūtīt nāves briesmās sievietes!» Atgriezušies vienībā, zēni drīz saņēma rīkojumu visiem pēdējo reizi nostāties ierindā. Tika nolasīts bezierunu kapitulācijas vēstījums. Pēc tam baterijas komandieris, pēc profesijas skolotājs, Verners Šilings sāka dziedāt senu vācu patriotisko dziesmu «Freiheit ist das Feuer», kas Hitlera valdīšanas laikā skaitījās aizliegta. Ar stiprinātu garu un veselībuRezumējot savu dienestu zenītartilērijas baterijā, J.Vītoliņš atzīst, ka viņam ļoti laimējās, jo iznāca būt kopā ar inteliģentiem, izglītotiem virsniekiem un komandieriem. Pozitīva loma bija arī bagātīgajai ēdināšanai un īpašajai medicīniskajai aprūpei. Karavīri katru nedēļu saņēma profilaktiskas potes pret dažādām infekcijām, tās palīdzēja izdzīvot tālākajos likteņa pārbaudījumos. J.Vītoliņa karagūstekņa ceļš veda caur Jelgavu. Šajā laikā viņš sāka turēties kopā ar savu tehnikuma biedru, arī gaisa spēku palīgdienesta puisi Edgaru Auniņu. Pēc gūsta atgriežoties Latvijā, abi strādāja meža nozarē, un draudzība turpinājās visu mūžu. Diemžēl Edgara jau vairāk nekā desmit gadu nav šajā saulē, taču palikušas viņa piezīmes. Apvienojot tās ar saviem pierakstiem, Vītoliņa kungs sagatavojis atmiņu stāstu, ko gatavojas izdot apgāds «Jumava». Jānis Vītoliņš Dzimis 1927. gadā Ķegumā pagasta sekretāra ģimenē 1942. gadā iestājies Rīgas Valsts tehnikumā1944. gada augustā mobilizēts vācu gaisa spēku palīgdienestāNo 1945. gada maija līdz 1947. gadam atradies gūstekņu nometnē VorkutāNo 1947. līdz 1952. gadam obligātais dienests būvbataljonā Igaunijā, Sillamē, kur tika būvēta slepena rūpnīca, kas saistīta ar kodolieroču ražošanuNo 1952. līdz 1961. gadam studijas Ogres Meža tehnikumā (iegūts diploms ar izcilību) un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā No 1962. līdz 1990. gadam pasniedzēja darbs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē 1952. gadā precējies ar Spodru Birģeli, ģimenē izaudzināts dēls, ir divi mazdēli un mazmazmeitiņa
