Laikam jau elementārais jautājums par tiesībām uz dzīvību un sabiedrības pamatoto vēlmi pēc barga soda tās atņēmējam uz mūžiem paliks tikpat neatrisināts un visos virzienos stiepts kā spriedelēšana, kur palicis caurums, kad apēsta baranka.Nevienam nav patīkami dzīvot sabiedrībā, kur aizvien tiek pieļautas tās pašas cūcības, kas redzētas jau gadu desmitiem. Agrāk uzplaiksnījušajiem strīdiem par slepkavu tiesībām uz dzīvību mūsu platuma grādos punktu pielika klapes uz acīm salikuši «eirobirokrāti», visžēlīgi tiesas kalpi sarka līdz nabai, nespēdami atrast attaisnojumus pašu pasludinātajiem vates mīkstajiem spriedumiem, bet sabiedrība nikni šņāca, mantijās tērptos saukājot par korumpantiem…Šonedēļ atkal nolasīts kāds visai «dīvains» spriedums, turklāt – mūsu pilsētā. Varmākam, kurš, būdams dzērumā, ar cirvi citu cilvēku acu priekšā nositis sava vectēva suni, nebūs jāraugās uz rūtotu sauli, strebjot plānu zupiņu un dzerot čefīru no skārda krūzēm. Acīmredzot tiesa bijusi tik humāna un spējusi tumšā istabā (nodarījumā) saskatīt tik uzkrītošu neesošu melnu kaķi (vainu mīkstinošus apstākļus), ka suņa nositējam gadiņš nosacīti un tikpat ilgs pārbaudes laiks iekritis rokās gluži kā Ziemassvētku dāvana. Pat bez dzejolīša.Zinot, ka par cietsirdību pret dzīvniekiem ne viens vien ļaundaris iepriekš nokļuvis aiz restēm, šķiet, šoreiz vērā nav ņemts ne fakts, ka notiesātais pret suni nežēlīgi izturējies jau agrāk un ka pēc nogalēšanas dzīvnieka slepkava upuri atstājis grāvī, apbērtu ar dažām lāpstām zemes. Tieši turpat, kur joprojām atrodas uzticība tiesu varai, uz kuras augšāmcelšanos laikam būs jāgaida ļoti ilgi…
