Pēc vidusskolas beigšanas ar draugiem sākām apspriest darba meklēšanas tēmu. Tas vairs nebija jāmeklē tikai vasaras trim mēnešiem, bet bija jālūko kas nopietnāks. Visi zinājām – gribam gan sev, gan vecākiem pierādīt, ka esam pieauguši un vēlamies savus ienākumus, nevis tikai iknedēļas kabatas naudu, ar ko nepietiek visām izklaidēm.Plānojot turpmākās studijas, daudzi pārceļas uz citu pilsētu, kur jāuzturas dienesta viesnīcā vai kopīgi ar draugiem jāīrē dzīvoklis. Lielākajai daļai studentu vecāki nevar segt visus tēriņus. Arī es vēlējos kopā ar draugiem pārcelties uz galvaspilsētu, lai mazāk vajadzētu braukāt un veiktu pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē. Lai mācības labāk apvienotu ar darbu, izvēlējos studijas biznesa augstskolas «Turība» vakara nodaļā.Taču ne viss ir tik vienkārši. Apzinos, ka esmu ceļā uz augstāko izglītību un daudziem darba devējiem svarīgi, lai pie viņa strādā profesionāļi, taču zinu – ja man dotu iespēju, to izmantotu un censtos pierādīt savu varēšanu. Daudzi jaunieši aplamās rīcības dēļ jau likuši darba devējiem vilties, un līdz ar to uz mums skatās ar aizdomām. No vienas puses – labāk, ja cilvēkam ir vajadzīgā kvalifikācija, bet, ja ir iespēja nolīgt izdarīgu cilvēku ar ambīcijām, vēlmi mācīties, strādāt un izaugt darbavietā, kāpēc neriskēt un nenolīgt viņu par iespējami mazāku samaksu.Jā, patlaban mūsu valsts ekonomikā ir tā saucamā krīze un štatu samazināšana, bet vai nav labāk pašam mēģināt ko darīt lietas labā, nevis tikai runāt un pastiprināt depresīvo noskaņu. Sākumā jārūpējas par sevi, un, lai tie, kuriem vieglāk ir čīkstēt, turpina to darīt.Esmu ambicioza, kā jau daudzi jaunieši, taču gribu sasniegt savu mērķi. Iespējams, jomā, kur vēlos strādāt, tiešām pati svarīgākā un būtiskākā ir darba pieredze, nevis tikai gribēšana. Mani interesē darbs birojos, dažādas prezentācijas, asistēšana projektos un tamlīdzīgi. Neuzskatu, ka esmu par maz noderīga, jo protu angļu, krievu un vācu valodu labā līmenī. Kā jau lielākā daļa jauniešu, protu strādāt ar datoru un uzskatu sevi par apķērīgu un atjautīgu. Domāju, esmu perspektīva un entuziasma pilna jauna studente. Diemžēl vēl nav izdevies atrast darbu izvēlētajā jomā. Zinu, ka varētu strādāt veikalā vai salonā, bet tas nav mans aicinājums un negribu «iesēsties», lai vēlāk savā CV skaidrotu, ka vēlos īstenot savu mērķi. Sanāks tā, ka darba devējs, ņemot vērā manu pieredzi, uzdos jautājumu, kādēļ pēc veikala gribu strādāt pie viņa. Tieši tādēļ gaidu izdevību pierādīt sevi un savas spējas.Aprakstu šo man un draugiem sāpīgo tēmu, lai kāds darba devējs aizdomātos, ka arī viņš reiz bijis jauns un arī viņam bija ilgi jācīnās par savu vietu. Kur gan jaunietim gūt darba pieredzi, ja nav nepieciešamās kvalifikācijas? Taču, no otras puses, ja ir izglītība, bet nav pieredzes, atkal «garām» – neesi derīgs! Kā lai iegūst vajadzīgo pieredzi un apvieno to ar izglītību? Mēģiniet kādās darba pārrunās iztaujāt jaunieti un likt saprast, ka, iespējams, varēsiet viņam dot darbu, ko viņš veiks no visas sirds un ar augstu atbildības izjūtu.
