Viena no netīkamākajām lietām laikam ir neziņa par to, kas notiks tālāk. Pilnam komplektam – vēl arī neizpratne, kam uzticēties.Ja pēdējā laika notikumus ap vienu no savulaik ietekmīgākajām un «biezākajām» bankām vērtē uz deviņdesmito gadu finanšu krīzes fona, kad valdība pārliecināti apgalvoja – viss ir kārtībā, parastais iedzīvotājs atrodas tādās kā krustcelēs – ko, sasodīts, darīt, un kas notiks tālāk?Pat pieņemot, ka tagad ticība valdībai ir augstāka nekā toreiz, reālie notikumi runā paši par sevi. Novembra sākumā, kad valdība nolēma pārņemt «Parex bankas» kontrolpaketi, tās jaunieceltais vadītājs pieredzējušais baņķieris Inesis Feiferis apstiprināja, ka abi kredītiestādes līdzšinējie vadītāji aktīvi izmanto savus sakarus un viņiem «nav vienalga, kas notiek bankā».Tagad, trīs nedēļas vēlāk, atklājies, ka abi ietekmīgie vīri nav spējuši izpildīt uzņemtās saistības un bankas akcijām, šķiet, nāksies «piesist ar lāpstu». Arī no kredītiestādes aizplūdušās naudas apmērs nav mazs («nieka» pusmiljards latu), savukārt tas īsti neklapē ar premjera Ivara Godmaņa iepriekš sacīto, ka «situācija stabilizējas»… Ja reiz tik stabili, kādēļ papildu transakciju ierobežojumi, kas nevienai bankai nekādu uzticību nevieš? Tam visam klāt vēl arī I.Feifera atkāpšanās, lai «izbēgtu no jebkāda potenciāla interešu konflikta», – vai tas jau iepriekš nebija paredzams?Pārsteigumu un neziņas pārņemtajiem klientiem tālākā rīcība laikam jāzīlē kafijas biezumos, savukārt abi «nabadziņi», Kargina un Krasovicka kungi, varēs mierīgu sirdi ieņemt pa zelta stūrītim kādā no sev «nepiederošajām» villām. Ne velti darījumu aprindās folklorizējies teiciens, ka banku bizness ir uzticības bizness. Kas notiek, kad vairs nav neviena, kam ticēt un uzticēties?
