Juveliera, graviera darbā svarīga precizitāte un pacietība.
Svētkos nereti otram gribas sagādāt īpašu un unikālu dāvanu. Tādu, lai pat pēc vairākiem gadiem saglabātos mīļa atmiņa, tāpēc visos laikos iecienīti bijuši juveliera un graviera pakalpojumi. Tos piedāvā arī sertificēts juvelieris, gravieris Mārtiņš Karols, kas absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu. Meistars stāsta, ka viņa nodaļa atradusies līdzās metālistu nodaļai, tādēļ ļoti daudz laika pavadījis tur. Un, būtībā pašmācības ceļā apguvis šo arodu, 1967. gadā sāka strādāt daiļamatniecības ražošanas apvienībā «Daiļrade» par mākslinieku. «Tā arī pamazām aizgāja tā lieta,» atceras M.Karols.Latvijā juveliera prasmi var apgūt Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Jāizstrādā diplomdarbs, un tad tiek piešķirta kvalifikācija.Viens bez otra nevar«Gravēšana un juveliera darbs – tas notiek paralēli. Viens bez otra nevar iztikt. Kad top kāds priekšmets, veidošanas procesā ietilpst diezgan daudz gravēšanas,» stāsta meistars.Šajā darbā svarīgākais ir pacietība. «Man tā iedzimta no vecākiem. Katru darbiņu vienmēr vajadzēja paveikt precīzi un kārtīgi. Kad ir pacietība, precizitāte pati par sevi nāk līdzi. Jāstrādā kā vecāsmātes puķu dārziņā – kārtīgi jāizravē visas nezāles,» salīdzina M.Karols. Juvelieris atzīst, ka tikai pašmācības ceļā šo profesiju nevar apgūt. «Tomēr, ja ir labs meistars, kas dalās pieredzē, un skolnieks ir acīgs, redz, kā to dara, viņš ātri iemanās. Ārkārtīgi svarīga ir pieredze, bez tās nevar,» spriež juvelieris, kas atzīst, ka viņam lielāko un vērtīgāko praksi devis laiks «Daiļradē».Lai gan šajā arodā aizvadīts jau 40 gadu, citu profesiju meistars nav vēlējies apgūt, tomēr atzīst, ka labprāt būtu gribējis strādāt koktēlniecībā. «Lai strādātu ar koku, nepieciešamas plašas telpas. «Man tādas iespējas nebija, tāpēc nācās izvēlēties profesiju, kur nevajag tādus plašumus,» secina jelgavnieks.Roku darbu novērtēPirms iecerētā darba jābūt idejai. Jāizdomā, kā visu paveikt tehniski. Uz papīra var uzzīmēt daudz ko, bet jāpadomā, ko reāli varēs izdarīt.Runājot par gravēšanu – jābūt ļoti labai izjūtai, kā kaltiņš griež metālu. «Tas jebkurā momentā var pasprukt, un tur neko nevar izlabot. Sevišķi mūsdienās, kad gadās visādi materiāli, uz kādiem jāgravē, piemēram, šķiltavas,» stāsta meistars. Tās galvaniskā ceļā pārklātas ar citu metālu, apakšā ir misiņš, bet virsa – niķelēta.Gravēšana iespējama ar štiheļiem (gravējamie kaltiņi), bet daudzviet izmanto arī velkamo drelli. Jelgavnieks šo metodi piekopj tikai tēraudā un cietā metālā. Savukārt zeltā, sudrabā un misiņā jāgravē ar štiheļiem, jo tā līnija ir kaligrāfiska, spīdīga.Mūsdienās ir iespējas izmantot arī mehānisko gravējamo aparātu, kur datorprogrammā viss jau izdarīts. «Tas noteikti nav roku darbs, bet mehānisks process, tā ir vienveidība. Tāpēc īpaši ārzemēs roku darbs kotējas augstu,» vērtē mākslinieks.M.Karols atzīst, ka ļoti interesanti ir mācīties no vecākiem un pieredzējušiem meistariem, restaurējot vecus darbus. «Tie ir interesanti un apbrīnojami,» uzskata jelgavnieks.Dzīvo līdziM.Karols atzīst, ka interese par meistara darbu ir krietni lielāka nekā par masveida produkciju. Tas ir kaut kas īpašs. Var izveidot, piemēram, speciālu monogrammu kā atslēgas piekariņu. Interesantus pasūtījumus veic cilvēki, kas plāno precēties, piemēram, īpatnējas lietas, kas arī kalpotu ilgākam laikam. Pirms aptuveni 30 gadiem mākslinieks savus labākos darbus sācis fotografēt. «Lai jūt, ka esi kaut ko izdarījis,» teic juvelieris. «Kad darbs pabeigts, rodas dīvaina sajūta. Dzīvots līdzi, un tad tas jāatdod.»Lai gan mākslinieki šķiet brīvi kā putni debesīs, tajā pašā laikā viņi ir darba procesā. «Un noteikti nepieciešama iedvesma. Tas nav kā strādāt pie konveijera – monotoni. Tas ir interesanti – darbs un reizē arī hobijs,» vērtē M.Karols.