Ir trīs lietas, ko katrs latvietis uzskata, ka māk labi un noteikti – pat labāk par tiem, kas to dara, un tas ir – audzināt bērnus, vadīt valsti un taisīt televīziju. Jāteic, tā teorētiskā sabiedriskā televīzija, par ko būtu vērts runāt, nav Latvijas Televīzija (LTV), kas atrodas Zaķusalas krastmalā 3. Tas nav domāts kā pārmetums Zaķusalai, bet tikai fakta konstatācija, jo arī sabiedrība, kuras televīzijai LTV būtu jābūt, nav ne noformējusies, ne izlēmusi, ko tai vajag, ne arī godīga. Sabiedrība nav gatava godīgi atzīt, ka tai patīk raibas izklaides, smeldzīgi seriāli, skandalozi notikumi. Ja pajautāsim jebkurai fokusgrupai, tā atbildēs, ka grib redzēt teātra izrādes, klasiskās mūzikas koncertus, vecās latviešu filmas, vārdu sakot, visu, ko, kā redzams pēc reitingiem, auditorija nemaz tik ļoti neskatās.Lai tiešām pateiktu, vai televīzija ir sabiedriska, būtu jāsaprot, kas un kāda ir sabiedrība, kas pasūta savas televīzijas saturu. Šķiet, neviens no sabiedrības slāņiem nav īsti apmierināts ar LTV. Nemitīgi dzirdams, ka ir par maz bērnu raidījumu, ka tie nav labi, ka kultūras raidījumi nav pietiekami dziļi, ka žurnālisti ir vāji, ka Jānis Domburs ir sevi izsmēlis un, protams, grib pārāk daudz naudas, ka trūkst raidījumu par laukiem, mežiem, medicīnu, teātri, izstādēm – par visu to, par ko skatītājs informāciju sen var iegūt nepastarpināti, ja vien būtu pamanījis, ka laiki mainījušies un televīzija vairs nav vienīgais masu informācijas līdzeklis.Bet televīzija – tie ir cilvēki. Tikai cilvēki, kas, saņemot šādu un līdzīgu kritiku, atmet ar roku – sak, jūs paši nezināt, ko no mums gribat, tāpēc arī mēs rādīsim to, ko uzskatām par labu esam. Un patlaban LTV virziens ir – kļūt par valsts televīziju. Atrodas laiks, lai LTV masīvi paustu valdības viedokli brīdī, kad tas valdībai vajadzīgs, atlikušajā laikā dodot iespēju izteikties arī sabiedrības pārstāvjiem un opozīcijai, kā tas labi bija redzams abu šā gada referendumu laikā. Vārdu sakot, LTV patlaban perfekti atspoguļo, kāds ir spēku samērs valstī.Šajā «valstiskajā» virzībā televīziju balsta divi faktori. Viens – ar «valstiskajiem» raidījumiem LTV gūst labus reitingus, kas liecina, ka tauta grib redzēt savus vadītājus kā nekļūdīgus, izlēmīgus un atbildīgus, tādus, kādi tie parādīti «valstiskajos raidījumos». Savukārt otrs faktors – vismaz kāda sabiedrības daļa uz brīdi ir apmierināta ar LTV.Situācija LTV atgādina to, kas pirms dažiem gadiem notika ar «Latvijas dzelzceļu». Atcerieties, arī toreiz bija diskusija, vai dzelzceļam jāuztur nerentabli maršruti, vai vilciena vietā nevar palaist autobusu, vai cilvēki, kas dzīvo nerentablajos rajonos, nevar pārcelties citur, kā arī – vai dzelzceļam jāveic sociālā funkcija. Ar LTV notiek tas pats – vadība gatavojoties LTV 1. kanālu atbrīvot no maz skatītajiem, specifiskajiem raidījumiem un uzturēt tikai rentablos, savukārt sociālo funkciju pildīt vien tik daudz, cik tas ir izdevīgi, lai sasniegtu pietiekami augstus reitingus. Zinot, kas notika ar dzelzceļu, neredzu iemeslu, kāpēc lai kas līdzīgs nenotiktu arī ar Latvijas Televīziju. Sabiedrība kā parasti kādu brīdi padusmosies, bet – pieradīs. Protams, neatbildēts ir jautājums, vai Latvijā kāds lepojas ar dzelzceļu. Un līdzīgi arī – vai leposies ar LTV? Personīgi es ar vilcienu nebraucu. Šo struktūru esmu norakstījusi zaudējumos. Taču šaubos, vai tam tā vajadzētu būt. Ideālā modelī, protams – nē, nevajadzētu gan. Tāpēc attiecībā uz televīziju – sabiedrībai būtu jāprasa no LTV gan tāds saturs, kāds tai nepieciešams, gan arī vienlaikus jāļauj LTV cilvēkiem strādāt, eksperimentēt ar raidījumiem, tematiem, formātiem. Jo tikai tā beigās var kaut kas izdoties.Saīsināti no www.politika.lv
