Es krītu dziļi savās sajūtās, kā palēninātā filmā slīgstot akā un ar katru šūnu izbaudot mani iekļaujošās substances garšu. Tādu – nedaudz sirreālu un nekādu –, bet «kuņģim» paliek smagi. Nesagremojas tas gļotainums. Vien maļas un tinas. Mēģinu saprast, kur tas mani novedīs.Krīzei ar kritienu ir kaut kas kopējs. Vismaz pirmā zilbe, kas liek klupt un tieši ar seju iegāzties pastāvošajā īstenībā. Patiesības mirklis – tik ļoti negribu, bet lietas notiek un sviež tajā akā! Jānogrimst, lai dabūtu atsitienu. Vai vēl ilgi?Bet varbūt tā labāk – slīdēt centimetru pa centimetram, nevis triekties ar spēku un kaklu lauzt. Sliktajām ziņām jādod laiks, un, godīgi, tās pašas to paņem, vēl krietnu brīdi pirms nodevīgās «padenes» klusiem soļiem viltīgi zīmēs lavierēdamas apkārt. Kaut mēs mācētu tās nolasīt un lieku reizi neaizmālēt acis ar tukšo: «Gan jau būs labi!» Ticību par lētu naudu nenopirkt. Mazais klepo. Akūts iekaisums un antibiotikas. Kur tu, mammīt, biji ātrāk? Gan jau pāries! Nepāriet! Gluži tāpat kā aukstais klusums, kas jau trešo dienu dveš starp laulātajiem. Lieki mānīt, ka tas tik tāds noskaņojums un rīt atkal viss būs kārtībā! Izdauzītajiem akmeņiem pietrūkst spēka pacelties spārnos. Aizvakar tos iebīdīt vietā būtu bijis viegli un vienkārši, bet ne šodien. Tāpat nekas nepāriet!Arī infarkta draudi neizzudīs, ja turpināsi sēdēt, ēst treknu tauku maizi, štopēt bulciņas un smēķēt. Un bankrots rokas stiepiena attālumā, dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, bet sarauta komunikācija ar pusaudzi dzen viņu ielās. Cik gan vienkārši sapīties paša radītajos apstākļos! Taču ļaunāk par sevis klupināšanu ir nežēlīgi likteņa grūdieni – neārstējamas slimības, katastrofas un letāla vardarbība. «Nu kāpēc?!» kliedz palicēju sirdis lēnajā ceļā uz sajūtu apakšām. Ir auksti. Žēl, bet no melnām dienām neizbēgt. Tomēr ticu, ka profilaksei šad tad der ielūkoties acīs arī dažādiem «sliktajiem» scenārijiem. Tikai paskatīties un pieļaut ar minimālu iespējamības procentu. Nedomāju, ka tas kļūst par magnētu, kas pievelk nelaimi, bet gan emocionālu glābšanas riņķi ceļā augšup. Agrāk vai vēlāk pienāk arī tāds virziens. Apziņā dzēšas kritiens, aka un slīkšana, lai dotu vietu jaunam sākumam. To laikam sauc par žēlastību.
