Anna Lūsēna turpina studijas «Atspole» iesākto personālo izstāžu rīkošanas tradīciju.
Astoņdesmit pieci gadi – tas jau ir ļoti cienījams vecums, kad jubilārs kļūst ievērojams ar to vien, ka tik ilgi dzīvo. Taču mierīga dzīve cilvēkam, kurš visu mūžu bijis uz skatuves, piedalījies izstādēs, ir kā slogs. Annas Lūsēnas adījumu izstāde Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā ir jauna virsotne, ko ar drošu apņēmību autorei izdevies sasniegt. «Es jums izstāstīšu anekdoti par to, kā amerikānis, japānis un latvietis skatās uz ziloni. Amerikānis šajā lielākajā sauszemes dzīvniekā redz lielu daudzumu gaļas. Cik daudz steika varētu pagatavot no šīm miesām! Turpretī japānis jūsmo par ziloņa izskatu. Cik iespaidīga ķermeņa konstrukcija! Kāda biomehānika! Šo dabas brīnumu vajag izskaitļot un izmantot arhitektūrā, kuģubūvē un citur. Ko latvietis? Viņš bažīgi lūkojas uz ziloni un saka: «Diez ko viņš par mani domā?» Es tomēr tāda neesmu. Es daru, ko man vajag, un domājiet par maniem darbiem, ko gribat!» savas jubilejas izstādes atklāšanā Ādolfa Alunāna muzejā ar smaidu teica tautas daiļamata meistare A.Lūsēna. Pēc vecāku prātaA.Lūsēna dzimusi 1923. gadā Kurzemē. Tajā pašā gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Tēvs zināja valodas un dabūja labu darbu uz dzelzceļa – par starptautiskās satiksmes pasažieru vilcienu pavadoni. Viņš bieži atradās prom no mājām – ceļā uz Berlīni vai Maskavu –, taču algu maksāja labu. Māte čakli šuva. Ģimene dzīvoja strādnieku rajonā Grīziņkalnā, Vārnu ielā, netālu no Pāvila baznīcas, kurā Anna iesvētīta. Ar vecāku nopelnīto naudu tolaik pietika, lai uz nomaksu varētu sākt izpirkt bankrotējušu saimniecību blakus brālēna lauku mājām Aizputes pusē. Anna auga kā sabiedriska galvaspilsētas meitene un ar prieku atceras ulmaņlaikus. Reiz, kad Rīgas skolēni uzstājušies Pretalkohola biedrības organizētajā sarīkojumā Nacionālajā operā, tur ieradies arī pats vadonis. Viņš aizkustinājumā noglaudījis galvas vairākām špalerā stāvošajām tautumeitām. Arī Annas tumšajiem matiem mīļi pieskārusies Kārļa Ulmaņa roka… Taču vecāku sapnis par saimniekošanu laukos, kuru tie pamazām sāka īstenot, meitai nebija pa prātam. Tajā laikā vecāku griba bērniem gan bija diezgan stingrs likums. 1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, ģimenei vajadzēja izvēlēties – palikt Rīgā vai arī apsaimniekot savu lauku īpašumu, ko citādi jaunās varas kalpi draudēja nacionalizēt. Anna ļoti gribēja palikt Rīgā, izglītoties teātra vai deju jomā, taču vecāku vēlmes dēļ bija jākļūst par saimniekmeitu, kurai nācās strādāt smagu lauku darbu. Viņas dzīve laukos ilga līdz kara beigām. Kurzemes cietokšņa kauju laikā Annas mājās vācieši ierīkoja sanitāro punktu. Kādu dienu karavīri ģimenei deva rīkojumu divu stundu laikā, visu nepieciešamo saliekot vienā zirga vezumā, doties prom, jo labi iekoptās mājas bija nokļuvušas frontes joslā. Karš mājas nopostīja. Ar mīļoto viens ceļšSākās jauns dzīves posms Aizputē. Anna strādāja par kasieri kultūras namā, bet brīvajā laikā atsāka dejošanu tautisko deju kolektīvā, karstajā un sausajā 1948. gada vasarā piedalījās pirmajos pēckara dziesmu un deju svētkos Rīgā. «Vējš smiltis nesa pa gaisu, un vakarā pēc deju mēģinājumiem VEF stadionā mēs bijām noputējuši melni kā nēģeri,» smejot atceras A.Lūsēna. 1948. gadā viņa liktenīgi satika režisoru un aktieri Jāni Lūsēnu, kurš reizi nedēļā no Liepājas brauca uz Aizputi, lai strādātu ar vietējo amatierteātri. Režisoram tolaik bija četrdesmit trīs gadi, Annai – divdesmit pieci. Taču uzplauka mīlestība, kas nu ieadīta daudzajos cimdu rakstos. Viņi abi devās uz Ventspili, kur, strādājot teātrī, J.Lūsēns iestudēja Raiņa «Pūt vējiņus!». Ar izrādi panākumi gūti ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā. Ģimenē piedzima meita, ko nosauca par Baibu. Drīz pēc tam ģimene pārcēlās uz J.Lūsēna dzimto Liepāju, kur viņš atkal dabūja darbu teātrī. 1958. gadā Lūsēni pārcēlās uz Jelgavu. Tik skaistu nevar nezagtRežisora J.Lūsēna vadībā Jelgavas kultūras nama teātris ieguva Tautas teātra nosaukumu. Trūka dzīvokļu, un ģimenei tika ierādīta istabiņa vecajā kultūras namā blakus muzejam, kur Anna sāka darboties «Atspolē». Pati nekur ārzemēs nav bijusi, bet viņas adījumi aizbraukuši pat līdz Francijai. Reiz no Maskavas pienāca diploms un medaļa, taču cimdu pāris bija tā iepaticies kādam maskavietim, ka vajadzēja to nozagt… Pamatdarbs Annai desmit gadu bija Ģintermuižas slimnīcā, kur viņa strādāja par grāmatvedi. Pēc dažiem gadiem režisors J.Lūsēns no teātra aizgāja, kļuva par dārznieku, turklāt lieliski iekopa savas savrupmājas dārzu, kurš vairākkārt tika atzīts par skaistāko pilsētā. Tajā laikā Annai uzplauka trešā mīlestība (pirmās divas ir rokdarbi un skatuves māksla – teātris un dejas) – kaktusu audzēšana. Tā turpinās vēl joprojām. Četrdesmit gadu augušais adatainis – «sievasmātes krēsls» – kļuvis krietni lielāks par cilvēka galvu. Starp adatām pavīd arī «bīskapa cepure». Kaktusu Lūsēnu mājās apkurinātajā verandā bijis ap trīs simti. Arī ar tiem braukts uz dārzkopju izstādēm Rīgas Sporta pilī. Zeķu AnnužaVecumdienās A.Lūsēna ada. Nevarot taču visu laiku lasīt un lasīt. Mazmeitas Ilze un Māra strādā bērnudārzā «Kamolītis». Kļuvis par tradīciju, ka, dodoties uz skolu un atvadoties no savas pirmās izglītības iestādes, bērnudārza audzēkņi saņem dāvanā vecvecmāmiņas adītās zeķes. Adīts tiek radiem un draugiem, 2006. gadā rokdarbniece adīja cimdus arī NATO ģenerāļiem, kuri pulcējās Rīgā uz apspriedi. Adītās «produkcijas» ir tik daudz, ka A.Lūsēna sevi iesaukusi par Zeķu Annužu – līdzīgi kā Vidzemē reiz dzīvoja slavenā meistare Jete Užāne jeb Cimdu Jetiņa. A.Lūsēna priecājas, ka svētdien Jelgavas kultūras namā kopā ar solistiem Kristīni Zadovsku un Ingu Pētersonu uzstāsies vīra mazdēls no pirmās laulības komponists Jānis Lūsēns. Lai cik grūti ir ar pārvietošanos, Ziemassvētkos Anna gribētu gan aiziet uz savu Svētā Jāņa baznīcu. Taču izstāde muzejā darbosies vēl pēc Ziemassvētkiem – līdz 19. janvārim. Par tautas lietišķās mākslas studiju «Atspole»Dibināta 1958. gadā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja paspārnē. Pēc muzeja direktores Skaidrītes Siliņas lūguma studijas vadību uzņēmās etnogrāfe un pedagoģe Ilga Madre (1921 – 2002). Anna Lūsēna viņu atceras kā galveno studijas kopā turētāju, kas pēc rakstura bija jauka, izdarīga, gaumīga un gudra. Sākumā studija apvienoja 35 dalībnieces. Ziedu laikos 1978. gadā tajā darbojās 143 dalībnieki, 59 bija ieguvuši Tautas daiļamata meistara kvalifikāciju. Personālās un grupu izstādēs «Atspoles» piedalījusies daudzās izstādēs Jelgavā, kā arī aiz Latvijas robežām – Maskavā, Tallinā, Tartu, Viļņā, Kišiņevā, Londonā, Ščecinā, Parīzē. «Atspole» plaši atzīmēja četrdesmit gadu jubileju, taču pēc vadītājas I.Madres aiziešanas mūžībā studijas darbība izsīkusi. «Atspoles» gars turpina dzīvot Jelgavas kultūras nama tautas lietišķās mākslas studijā «Dardedze», Līvbērzes lietišķās mākslas studijā «Līve», bērnu radošajā centrā «Svētelis» un vairākās citās rokdarbnieku interešu grupās un apvienībās.
