Šodien vārdadienu svin 8988 (Jelgavā un rajonā – 424) Ivetas un 182 (8) Otīlijas.
Gaviļnieces Ivetas Skapstes ikdiena aizrit bērnu lokā – Jelgavas 4. vidusskolā. Viņa vienmēr zinājusi, ka vēlas strādāt darbu, kas saistīts ar grāmatām un bērniem. Tādēļ, tikko radās iespēja, Iveta no Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas devās uz skolas grāmatu krātuvi.Jelgavniece pavisam droši teic, ka darbs ir hobijs. «Līdz ar to arī viss pārējais, kas man patīk, vairāk vai mazāk saistīts ar grāmatām. Pašlaik strādāju pie sava bērnu dzejoļu krājuma, kas būs pirmais. Līdz šim manis sacerētie bijuši četros dzejas kopkrājumos,» atklāj gaviļniece, kas arī studē Latvijas Kultūras koledžā un kārto gala eksāmenus, lai iegūtu bibliotēkzinātnes un informācijas speciālista kvalifikāciju. Brīvo laiku bibliotekāre cenšas pavadīt ar ģimeni – vīru, dēlu un divām meitām. Taču viņai būtiski arī pabūt ar sevi, sakārtot domas, kaut ko uzrakstīt. «Taču man briesmīgi nepatīk iepirkties,» piebilst jelgavniece.Iveta ir zemgaliete ar Kurzemi sirdī, jo viņas bērnības un jaunības zeme ir Ventspils. Taču nevienu brīdi nav nožēlojusi, ka bija jāpārceļas uz Jelgavu. «Nav svarīgi, kur dzīvo, bet gan tas, kas to ietekmē, lai kur arī atrastos,» uzskata Iveta. Viņa piebilst, ka jūras gan ļoti pietrūkstot. «Tā jūra, kas ir tumša, skaļa un visuvarena. Kad negaisā, naktī, tumsā un lietū var sakliegties ar vēju!»«Brālim vārdu izvēlējās mamma, bet, kad es piedzimu, bija pienākusi tēta kārta eksperimentēt. Viņš ilgi nedomāja, jo tobrīd šis vārds bija populārs,» atklāj gaviļniece. «Man liekas, ka ikvienam bērnam savulaik gribas tikt pie cita vārda. Arī man bija tāpat, bet visi, kurus sev vēlējos, nekur nav pazuduši – tie tika piedēvēti maniem skolas laika stāstu galvenajiem varoņiem.»Iveta nav liela vārda svētku svinētāja, jo viņu mulsina fakts, ka jāsaņem dāvanas par to, ka saucas savā vārdā. Svētkos viņa visbiežāk tiek pie šokolādes, bet pati to maz ēd. «Man tā negaršo, bet ceru, ka ar šo atzīšanos neesmu daudziem izraisījusi šoku,» teic gaviļniece.Viņa uzskata – visas Ivetas ir jaukas optimistes un vārds neizmaina cilvēku, bet iesaukas, kuras rodas no tā, gan. Dažas kora «Zemgale» kolēģes viņu mīļi dēvē par Ivi.No visa, kas rakstīts par manu vārdu, vislabāk patīk Gunnara Treimaņa skaidrojums grāmatā «Vārdu noslēpumi». «Varbūt nepiekrītu visam, bet viņa rakstītais – «mundrumā reti kura Ivetu pārspēs» – ir tieši par mani. Tas, protams, nenozīmē, ka lidoju pa dzīvi, kājām zemi neskarot. Ja vajag, arī izraudos. Reti, bet no sirds,» atklāj gaviļniece.
