Ilva Mieze, SIA «Kanclers plus» finanšu direktore
Kad pirms dažām dienām veikala «Kante» vadītāja man teica: «Kas būs ar mūsu uzņēmumu? Vai pārdzīvosim krīzi?», mazliet samulsu no tik tieša jautājuma. Mūsu sarunā iestājās pauze. Un tad kolēģe pati atbildēja: «Mēs to pārdzīvosim, jo esam taču lieli un stipri, vai ne?» Tad manī notika tāds kā klikšķis, un es droši varēju atkārtot: «Jā, mēs esam, varbūt neesam tik lieli, bet stipri gan, un man blakus ir domājoši, gudri un strādīgi cilvēki.»Pilnīgi piekrītu ekonomistei Raitai Karnītei, kura uzskata, ka šodienas valdība risina jautājumus, kā palielināt un sadalīt no uzņēmējdarbības nākošo naudas plūsmu, kā samazināt valsts izdevumus, lai naudas pietiktu visiem. Taču nav konkrētu plānu, kā veselīgi veicināt uzņēmējdarbību. Ja es savā uzņēmumā pieņemšu nepareizus lēmumus, bankrota gadījumā man, varbūt pat tiesā, būs jāatbild par parādiem, neizmaksātajām algām. Turpretī valdībā nav neviena, kas atbildētu par situāciju, kurā esam nonākuši, par tiem miljardiem, ko Latvija gatavojas aizņemties.Novembris bija pirmais mēnesis, kad uzņēmumā «Kanclers», kurā ietilpst pieci veikali un strādā astoņdesmit darbinieku, nenotika nekāda kadru kustība. Agrāk pārdevēji, no kuriem lielākā daļa ir vecumā līdz četrdesmit gadiem, mainījās diezgan jūtami. Izejamajās dienās gadījies pat tā, ka jaunā darbinieka pēkšņi nav un man pašai jāstājas viņa vietā. Tagad cilvēki cieši turas pie sava darba, jo citu atrast grūti. Sakarā ar ekonomisko lejupslīdi esam šķīrušies vienīgi no šofera, kurš strādāja mēbeļu vairumtirdzniecībā – veda preci uz Ludzu, Kuldīgu, Rēzekni, Smilteni. Attālākajos rajonos krīzi juta jau agrāk. Man ir mierinošas ziņas, ka atlaistais darbinieks dabūjis vietu citur. Augusts un septembris «Kancleram», kas no darbības sākuma specializējies kancelejas, skolas preču tirgošanā, pagāja ļoti labi. Kāpums salīdzinājumā ar pērno gadu bija pieci līdz desmit procentu. Kritums apmēram par trīsdesmit procentiem ir novembrī, iespējams, decembris būs vēl sliktāks. Ceram uz mūsu jauno bērnu nodaļu «Kanclera nama» pirmajā stāvā. To atvērsim šīs nedēļas nogalē. Bērnu nodaļa tapusi, var pat teikt, eksperimentālā stilā – īsti pēc Eiropas standartiem. Mani ļoti interesē, kā jelgavnieki to novērtēs.Tādā saimnieciskās lejupslīdes laikā ienāk prātā filma «Rīgas sargi». Seansa beigās, kad zāle aplaudējot piecēlās kājās, arī man nobira asara. Iedomājos tos cilvēkus, kuri cīnījās par brīvu Latviju. Tad galvā iezagās doma: «Vai mēs šodien to varētu? Kādas ir šodienas idejas un vērtības, kas spētu apvienot tautu?» Diemžēl vasarā tautai tik ļoti svarīgie divi referendumi to nespēja.Domājot par nākotni, kā vadmotīvu esmu paņēmusi uzņēmēja, kuru ļoti cienu, Ulda Pīlēna teikto: «Ja mēs darbam sevi gatavotu tā, kā japāņi gatavo savus karatistus, kuri iet cīņā ar 3,6 cilvēku spēku, tad rezultāts būs.» Šis ir tas brīdis, kad jāpacenšas strādāt ar trīskāršu spēku.Vakarā, atnākot mājās, jaunākais dēls jautā: «Mammu, kad mēs taisīsim eņģelīšus?» Gaidot Ziemassvētkus, daudzās sabiedriskās vietās var manīt šo rotu. Tā vien liekas, ka cilvēki nedrošībā par nākotni sirdsmieram meklē savu sargeņģeli, kas būtībā ir ticība labajam, ko arī novēlu katram sevī nosargāt.
