1998. gada oktobra beigās Eiropas valstu vadītāju sanāksmē Austrijā Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs piedāvāja izskatīt vairākas iespējas ES aizsardzības lomas palielināšanai kontinentā, saglabājot NATO prioritātes.
1998. gada oktobra beigās Eiropas valstu vadītāju sanāksmē Austrijā Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs piedāvāja izskatīt vairākas iespējas ES aizsardzības lomas palielināšanai kontinentā, saglabājot NATO prioritātes. Viņš kritizēja ES par neizlēmību un nespēju vienoties, reaģējot uz tādiem notikumiem, kā Kosovas krīze.
Latviju militāru draudu gadījumā var piemeklēt līdzīgs un pat smagāks stāvoklis. Ieroču mums ir mazāk nekā albāņiem, un ES tūļība un neizlēmība nevieš cerības uz reālu palīdzību.
Pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas pagājuši gadi, bet vēl nav izstrādāti pasākumi, kuri garantētu valsts ārējo un iekšējo drošību. Vēl vairāk – uz nenoteiktu laiku esam atstumti no iespējamām sarunām par iestāšanos ES.
Protams, tiek meklēti un arī atrasti vainīgie. Izrādās, tā ir Vācija un tās austrumu politika. Jājautā mūsu valstsvīriem: «Kas dzina mūsu diplomātus uz Arābu Emirātiem, bet atstāja novārtā sakarus ar mums tik tuvu valsti visās jomās kā Vācija?»
Pēc Vācijas apvienošanas un tās armijas reorganizācijas ešeloni ar kara materiāliem, ieročiem un ekipējumu nonāca ziemeļvalstīs.
Dāņu un zviedru noliktavas nespēja kravu uzņemt un steidzīgi atbrīvojās no vecām mantām. Tā tikām pie velosipēdiem un slēpju zābakiem. VDR kā bijušajā Varšavas līguma valstī atradās lieli militāro karšu krājumi (arī Latvijas). Vai kādam ienāca prātā šīs kartes iegūt? Tagad mums karšu trūkst («Diena», 07.12.98.).
«Deklarācijā par MK iecerēto darbību» teikts, ka MK realizēs Latvijas ārpolitikas galveno uzdevumu – nostiprinās valsts drošību un veicinās tautas labklājību. Lai realizētu šos labos nodomus, vajadzīgs visas tautas atbalsts un kaimiņvalstu sapratne. Vai ir izdevies pārliecināt Eiropu par mūsu virzību uz ES un NATO? Izrādās, ka ne. Visas pasaules priekšā solām, ka aizsardzības budžets būs 1% iekšzemes kopprodukta, bet paši kā nerātns bērns no svētku kliņģera «nokožam» 0,1%.
Nevajag tautu biedēt, ka cietīs maznodrošinātie. Līdzekļi jāsmeļ tautsaimniecības attīstībā. Ja jau 1% tika plānots, tas bija jāatrod, jo citas kandidātvalstis ES aizsardzībai plāno 2%. Nevar uzskatīt par veselu to sabiedrību, kura negrib sevi aizstāvēt.
Aizsardzības spēku «Iekārtas reglaments» nosaka, ka «karavīram jābūt pārliecinātam par karadienesta lielo nozīmi, ar cieņu jāpilda Latvijas Republikas pilsoņa pienākumi…»
Aizvadītajā gadā bijis daudz aptauju un socioloģisku pētījumu. Kādā aptaujā skolnieces (arī Jelgavā) uz jautājumu – par ko visbiežāk savā starpā spriež zēni, atbild: «Par iespējām izvairīties no dienesta armijā.» Skolās tiek kultivēts pseidopacifisms.
Daži deputāti lolo cerības par profesionālu armiju. Ne mazums dzirdēts par «valsts neitralitāti». Bet tā ir jāiekaro. Daudzi mūsu valstī cer iekļūt NATO, jo varbūt tad grūtā brīdi mums kāds palīdzēs. Bet palīdz tikai tiem, kas paši aizstāvas. Diez vai NATO karavīru mātes gribēs sūtīt savus dēlus uz valsti, kura negrib sevi aizstāvēt.
Varbūt Jelgavas deputāti Saeimā sapratīs un citiem izskaidros, ka šoreiz jāatrod budžeta līdzekļi, lai aizsardzībai tiktu vismaz 1% no iekšzemes kopprodukta?
