Vakar no rīta, pa pilsētu ejot, nesastapu nevienu pirmklasnieku.
Vakar no rīta, pa pilsētu ejot, nesastapu nevienu pirmklasnieku. Kamēr vēl nebiju sācis šaubīties par to, ka ir 1. septembris, pareizi izsecināju, ka nevienā skolā Zinību dienas svinīgie pasākumi nesākas agrāk par pulksten deviņiem.
Kāda ļoti laba paziņa, pārdomās par gada devītā mēneša pirmo datumu daloties, secināja, ka viņai 1. septembris vairs neko neizsakot, turklāt pret asterēm pat nepatika iestājusies. Tas tikai atgādinot, ka rudens tuvojas vai jau sācies un ka līdz pavasarim vēl ļoti tālu.
Kad ap pusdienlaiku vēlreiz devos Jelgavas ielās, skolēnu tajās jau bija vairāk. Šogad neizdevās pamanīt uzpostus bērneļus, kas, platiem smaidiem rotātām sejām, ar zobenpuķēm gladiolām vai asteru pušķiem apkrāvušies, dotos uz skolu. Smaids par iespēju atkal satikt skolasbiedrus, bet ziedi – skolotājai. Skolasbiedram tiek trīs mēnešus neredzētais drauga prieks, bet skolotājai – avansā gladiolas par turpmāko deviņu mēnešu darbu.
Ja ielās un autobusos vakar pārvietojās saposušies skolēni un vienkārši nodevās kārtējam vai pirmajam skolas laikam, pieaugušie atrada vēl vienu iespēju šoreiz varbūt ar asteru pušķi uzsist sev pa plecu par labi padarītu darbu. Kamēr mūsu valsts prezidente ar varbūt daudz mākslīgāku smaidu, nekā tas bija vērojams pirmklasnieku sejās, visus latviešus aicināja “laist pasaulē bērnus”, Jelgavas pašvaldība jau paspējusi padižoties, ka rasta iespēja palielināt pabalstu apmēru skolēniem. Prezidente pārliecināta, ka “jaunajiem cilvēkiem nevajadzētu vilcināties to apstākļu dēļ, kas varētu viņus kavēt dibināt ģimenes”.
Man būtu daudz lielāka gandarījuma izjūta, ja valsts galvenā persona neaizmirstu aicināt jaunos cilvēkus vispirms radīt nepieciešamos apstākļus pietiekami labvēlīgai bērna audzināšanai un turpmākajai dzīvei un tikai tad censties uzlabot demogrāfisko situāciju valstī.
Pagaidām situācija, manuprāt, izveidojusies tāda, ka domājam ļoti šaurā leņķī. Prezidente prāto, kā ātrumā veicināt dzimstību, daudzi ļaudis kā iespējami ātrākā laika posmā iegūt, piemēram, trīssimt latu par bērniņa piedzimšanu, deputāti reizi gadā sveic skolotājus un bērniem nodrošina lētāku vai bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā, bet vecāki visu gadu audzē asteres un krāj naudiņu, lai 1. septembrī bērneļus palaistu skolā.
Šķiet, smaidīt cits citam skolēni varētu biežāk arī ikdienā, ja prezidente domātu ne tikai par dzimstības paaugstināšanu, bet arī iedzīvotāju labklājības veicināšanu, ja cilvēki iepriekš domātu, ka bērni jāuztur, ne tikai jārada, un ja deputāti skolotājus un skolēnus atcerētos ne vien 1. septembrī, bet visu gadu.
Kā jūs domājat, vai tam nošmulētajam puikam, kurš vakar pie tuneļa Rīgā lūdza naudiņu, bija astere rokā un smaids sejā?
