Viss, kam ir sākums, kaut kad mēdz beigties. Arī Jelgavas Domes pirmās simt dienas darbu gūzmā pienākušas negaidīti.
Viss, kam ir sākums, kaut kad mēdz beigties. Arī Jelgavas Domes pirmās simt dienas darbu gūzmā pienākušas negaidīti. Šķiet, pirmās simt dienas aizvadījušai Domei nācis par labu lietainais pavasaris, un saulainais laiks nav vilinājis pašvaldības administrāciju uz kādām skaistām sauļošanās vietām, bet gan vairāk uz darbiem. Protams, ar enerģisku rīcību vien Jelgavā laikam kalnu gāšanai ir par maz. Un jāatceras, ka daudzas pilsētai ārkārtīgi nozīmīgas lietas ir padarītas līdz pusei, bet ir sākusies patiešām saulaina vasara, kas vilināt vilina prom no apnicīgajiem darbiem, kuros reizēm iznācis ieslīgt līdz vēlām vakara stundām.
Neuzskaitot paprāvo statistiku par aizvadīto sēžu un pieņemto lēmumu skaitu, var sacīt, ka šis Domes sasaukums mazāk nekā iepriekšējais aizraujas ar tukšu salmu kulstīšanu un vairāk novērtē sēdēs pavadīto laiku. Protams, tas gan vēl neliecina par 100 trauksmainajās dienās sasniegtajiem rezultātiem. Darīts daudz, un rezultāti arī ir. Cita lieta, ka tie varēja būt labāki.
Piemēram, tūkstošiem reižu aprakstītais maksātnespējīgais STU. 2. jūlijā noslēgtā vienošanās ar franču kompāniju «Dalkia» par uzņēmuma sanācijas sākšanu neapšaubāmi ir panākums, taču pagaidām no franču kompānijas puses nav simtprocentīgas garantijas, ka 1. oktobrī «Dalkia» nebūs zaudējusi interesi par STU un, galvenais, būs gatava maksāt tos pašus 7 miljonus («ar kapeikām») par 51% akciju jaunajā kopuzņēmumā. Tomēr, cik var noprast, Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs ir noskaņots optimistiski un saka, ka «Dalkia» nebūt neesot pēdējais salmiņš, kam pieķērusies slīkstošā Jelgava. Sliktākajā gadījumā varēšot tāpat piegādāt siltumenerģiju vēl vienu apkures sezonu, rīkot vēl kādu starptautisku konkursu, jo «Dalkia» neesot vienīgā ārvalstu kompānija, kas interesējoties par STU. Esot arī citas, tikai to izteiktie piedāvājumi neesot pilsētai tik izdevīgi. Te nu jāsaka kā slavenajā padomjlaiku grāvējkomēdijā «Briljanta roka»: cerēsim, ka lieta tiktāl nenonāks. Galvenais, ko siltumpatērētāji gaida, – lai solītais 10% siltumenerģijas tarifa samazinājums nākamajā apkures sezonā paliktu spēkā.
STU problēmas, kam, pēc Domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa sacītā, jaunā Dome atvēlot teju vai 50% uzmanības, protams, nav vienīgais darbs, kura rezultātus gaida ne vien Jelgavas iedzīvotāji, bet arī viesi. Lielāko daļu pilsētnieku, it īpaši tos «padsmit» tūkstošus, kuri ik dienas dodas uz darbu Rīgā, noteikti interesē arī tilta remonta norise. Cerēsim, ka rekonstrukcijas darbi tiks paveikti līdz oktobra vidum, jo vēl nesen tie kavējās gandrīz par divām nedēļām. Pagaidām par lielāko «negludumu» Lielupes tilta rekonstrukcijas gaitā var uzskatīt nelielu pontonu tilta nogrimšanu pēc Jāņiem. Kaut kā nevaru atcerēties, ka senajiem latviešiem būtu bijusi tradīcija saulgriežos peldināt zirgus. Mūslaiku Jelgavas latvieši mašīnu peldināšanas tradīciju pēc Jāņiem neuztvēra ar īpašu entuziasmu. Bet arī tas nav sliktākais. Sliktāk būtu tad, ja ar automašīnām būtu jālec pāri ugunskuram. Tilta rekonstrukcija, neapšaubāmi, ir otrs svarīgākais jaunās Domes darbs aiz Siltumtīklu sanācijas.
Jau priecīgākos toņos var runāt par graustu problēmas risināšanu. Izskatās, ka «kurjatņiku» epopejai drīz pienāks gals. Ja līdz 1. septembrim tiks izmitināti šā «daiļā» ēku kompleksa iemītnieki, tad, iespējams, jau nākamā gada nogalē tur sliesies kāds darījumu centrs, kā to iecerējusi Dome. Uzreiz jāsaka, ka sabiedrībā gan nav īstas ticības šai lietai, jo pēc tik ilgas pilsētas izdaiļošanas «kurjatņikiem», šķiet, piemīt mūžības elpa. Te nu pavērsies plašs darba lauks jaunizveidotajai estētikas komisijai, kuras uzmanības lokā nonāks ne tikai tirdzniecības centru, bet arī, piemēram, uzpildes staciju būvniecība. Laikam derētu šai komisijai novēlēt, lai, rūpējoties par pilsētas izskatu un netieši aizstāvot jau pilsētā esošo tirgotāju intereses, neaizmirstos arī tādas nebūt ne attālas lietas kā eirointegrācija un globalizācija. Pretējā gadījumā šāda politika noteikti cietīs bankrotu, jo pašvaldība nebūs ar savu lēmumu palīdzību vairojusi vietējo uzņēmēju konkurētspēju vienotajā Eiropas Savienības tirgū. Varbūt tas daudziem šodien izskatās kā kaut kas nereāls, taču nedomāt par to nedrīkst.
Darāmais atradīsies arī jaunveidojamajai integrācijas komisijai, jo, kā pilnīgi pareizi atzīst A.Rāviņš, skolu tīkla reorganizācija un sāpīgā bērnudārzu privatizācija, kas ne pārāk labā gaismā izskanēja pa visu Latviju, tiešām lika padomāt, ka šāda komisija ir nepieciešama. Iespējams pat, ka tas bija viens no pirmajiem darbiem, kas Domei bija jāveic uzreiz pēc darba uzsākšanas marta beigās. Dome šīs problēmas nerisināšanā laikam būs ņēmusi piemēru no triju lielāko valdības partiju bezrūpīgās attieksmes pret etnopolitikas jautājumiem, tāpēc nav ko brīnīties, ka drīzumā visā valstī gaidāma etnopolitiska spriedze, kuru, kā liecina Jelgavas pieredze, arī mākslīgi gluži labi var nokaitēt līdz baltkvēlei. Domei jābūt rīcības plānam šajā situācijā.
Beigu beigās jāsaka, ka jaunās Domes pirmās simt dienas ir bijušas veiksmīgākas par vecās simt pēdējām, kas bija priekšvēlēšanu politisko halucināciju pārpilnas. Tomēr arī jaunajai Domei pa plecu līdz 1. oktobrim nevar uzsist. Iespēja vēl vienu apkures sezonu muļļāties ar maksātnespējīgu STU tiešām nav iepriecinoša. Tāpat arī Lielupes tilta rekonstrukcijas darbu kavēšanās. Un te laikam būtu īstā vieta atcerēties uzrakstu uz kāda sena saules pulksteņa: ir jau vēlāks, nekā tu domā.
