Pēc jaunās tūkstošgades atnākšanas Rietumu pasaulē saglabājas nosacīta vienmuļība.
Pēc jaunās tūkstošgades atnākšanas Rietumu pasaulē saglabājas nosacīta vienmuļība. Jaunajā gadā tumsonīgie garīdznieki, pielejot pilnu vēderu ar vīnu, ir tālu no atskārtas, ka tieši 11. gadsimts aizsāks «diženas ticības laikmetu», no kura izrietošās sekas būs kā taustāmas, tā arī netveramas. Līdz gadsimta vidum lielākā daļa kristiešu tādi ir tikai vārdos: baznīcu apciemo retais un pret pašu kristietības garu izturas samērā vienaldzīgi. Vairums pāvestu tik tikko spēj saglabāt Romas bīskapa varu, tomēr jau gadsimta otrajā pusē viņi diezgan dramatiski pamazām izvēršas par visas Rietumu kristīgās pasaules reliģiskajiem virsvadoņiem, būtiski ierobežojot laicīgo karaļu un imperatoru varu…
Bet pagaidām ir sākusies jauna tūkstošgade. Eiropa atgādina karalauku – visur skatienam paveras izpostītas pilsētas, sagrauti dievnami un pamestas mājas. 1000. gadu vēsture min saistībā ar Ungāriju – tieši tūkstošgades mijā Stefans apvienoja to un pievērsa kristīgajai ticībai.
Vairums kristīgās ticības «kopēju» gan ir rūdīti analfabēti, kas nekautrēdamies «dzen netiklību» un piekopj visnotaļ lopisku dzīvesveidu. Arī dvēseļu augstākās kārtas gani ar dievbijību neizceļas. Vairums no pāvestiem ir nejēgas vai viegli korumpējami vīri, kas visbiežāk nāk no Romas aristokrātijas un ir ierocis tās rokās. Ir arī izcili eksemplāri, kā Jānis XII, kas savus deviņus pontifikāta gadus pavada nepārtrauktās netiklībās. Vēsture klusē, vai viņu nobeidzis kāds greizsirdīgs vīrs (sieva), vai arī viņš izlaidis garu pārmērīgā mīlas piepūlē.
Tomēr Baznīcas paspārnē mīt arī augsti izglītoti un dievbijīgi vīri, kas aicina reformēt izkurtējušo sistēmu. Ar 1046. gadu tiek datēts pāvesta varas reformu sākums. 1059. gadā tiek pieņemts lēmums par pāvesta vēlēšanām – turpmāk tiesības iecelt pāvestu pieder tikai un vienīgi kardināliem. 1073. gadā par pāvestu kļūst Gregors VII, kuru kāds laikabiedrs nodēvējis par svēto sātanu.
Viņš kristietībā ievieš aktivitātes principu, uzskatot, ka baznīca ir atbildīga, lai pasaulē būtu «pareizā kārtība». No karaļiem tiek pieprasīts, lai tie atzīst pāvesta augstāko varu (Tas Kungs saka: «Es esmu patiesība»). Pēc Gregora laika kristietība pārtop par ideālu un praksi, kas spēcīgi ietekmē ikviena Rietumu cilvēka dzīvi. Baznīcas reformisti jau pirms Gregora VII iestājas par to, lai laicīgajai varai tiktu atņemtas tiesības iecelt garīdzniecību. Pamazām šis bizness pāriet pilnīgi baznīcas pārraudzībā.
1077. gadā notiek Vācijas imperatora Henrija IV «sodīšana» Kanosā. Tā ir baznīcas un laicīgās varas savstarpējo cīņu kulminācija. Būtībā jautājums ir par to, kurš stiprāks: pāvests vai imperators? Agrāk pāvesti domstarpības ar karaļiem risināja diplomātiskā ceļā, bet Gregors sper kardinālu soli – izslēdz Henriju IV no baznīcas un atņem tam visas tiesības uz pasaulīgo varu. Tas ir šoks Eiropas laicīgās varas elitei: pēdējo 100 gadu laikā, kad scepteris pabijis divdesmit piecu pāvestu rokās, tieši vācu imperatori gāzuši no troņa piecus, bet iecēluši divdesmit pāvestus… Tā kā šajā laikā Vācijas imperators nebauda īpašu cieņu mazo vietvalžu vidū un dreb par savu kroni, viņam nākas steigties pie pāvesta un zemoties tā priekšā. Cīņas vēl turpinās, bet precedents ir radīts…
Gadsimts noslēdzas ar asinspirti. 1095. gadā pāvests Urbāns II organizē pirmo krusta karu, kurā 100 000 brašuļu ar Dieva vārdu uz lūpām dodas izkaut citādāk domājošos. Komandieri saviem cīnītājiem sola pilnu indulgenci – atbrīvošanu no soda šķīstītavā un aizceļošanu pēc nāves tieši uz paradīzi. Tas reliģisko kaismi pārvērš masveida histērijā.
Grēku izpirkšanas ceļojums beidzas 1099. gadā ar Jeruzalemes krišanu. Ignorējot Jēzus pacifistiskos norādījumus, kristieši iznīcina visus pilsētas islamticīgos iedzīvotājus. «Zirgi līdz ceļiem brida sarāceņu asinīs».
