10. novembra rītā kā par brīnumu beidzās ilgstošais lietus un retās sniega pārslu dejas.
10. novembra rītā kā par brīnumu beidzās ilgstošais lietus un retās sniega pārslu dejas. Vienīgi brāzmainais vējš liecināja par rudens cīņu ar ziemu. Tas nebija šķērslis grupai Ozolnieku un Jelgavas interesentu apskatīt latviešu karavīru traģisko cīņu un atceres vietas Lāčplēša dienas noskaņā. Braucienu organizēja Zemessardzes Jelgavas Kājnieku bataljona Veterānu rotas komandieris ZS virsleitnants LNKB Jelgavas nodaļas vadītājs Jānis Melnis.
Tā pirmais mērķis bija leģendārā latviešu strēlnieku kauju vieta Valgundes pagasta Mangaļos. Pateicoties Trīs Zvaigžņu ordeņa kavaliera Voldemāra Birznieka iniciatīvai, Latvijas Kara muzeja un “Latvijas valsts mežu” sadarbībai, tur izveidots latviešu strēlnieku piemiņas muzejs. Uz daudzajiem pieminekļiem un atceres vietām ierīkots plaši sazarots ceļu tīkls, Ložmetējkalnā atjaunots skatu tornis. Bijušā mežsarga mājas “Mangaļi” ir kā centrs, kur apmeklētāji var iegūt visplašāko informāciju.
Saistībā ar Lāčplēša dienas svinībām šogad Mangaļos 10. un 11. novembrī apmeklētājus sagaidīja karavīru ekipējuma un ieroču demonstrācijas, degoši ugunskuri un dziesmas. Galvenais objekts, kas izpelnījās lielāko interesi, bija jelgavnieka Latvijas Virsnieku interešu kluba Jelgavas nodaļas vadītāja Raimonda Valtera izveidotā Ložmetējkalna apkārtnes abu karojošo armiju pozīciju panorāma. Lai gūtu lielāku iespaidu par toreizējiem notikumiem, kā gidi un informatori darbojās abu armiju toreizējās formās tērpti jaunieši un vīri. Par Latvijas atbrīvošanas kaujām 1919. gada novembrī, kad latvieši vienīgo reizi cīnījās zem mūsu valsts karogiem, liecināja toreizējās Latvijas armijas kaprāļu un bermontiešu formās ģērbtie karavīri. Pirmā pasaules kara ieroču izstādi papildināja pašreizējās armijas bruņojums, ar ko iepazīstināja mūsu kareivji.
Pēc interesantāko objektu apskates devāmies tālajā ceļā uz Lesteni. Nolikām ziedus kritušo apbedījuma vietā pie Rotberga stigas. Iegriezāmies Janvāra kauju vietā pie Lielās kāpas, kas norisinājās pēc Ziemassvētku kaujām un prasīja vēl lielākus upurus. Par to liecina lielais vācu karavīru kapu lauks pie Piķiem.
Tālāk mūsu ceļš veda cauri 1944. gada Ziemassvētku kauju vietām, kur, sākot no Pienavas, ceļa labajā pusē kilometriem tālu vairs nav nevienas mājas, neskan cilvēku balsis, neredz ganāmies lopus. Tikai akmeņu kaudzes un daži lieli koki liecina par kādreiz plašām zemnieku sētām. Daudzās kritušo kapsētas klusi stāsta par kara nežēlību un šausmām. Uz brīdi pieturējām Rumbās, lai godinātu Kurzemes cietokšņa cīnītāju varonību. Pie Bērzu sargiem noliecām galvas padomju karavīru apbedījuma vietā. Viņu vidū ir daudz latviešu, kas atkārtoja 1916. gada Ziemassvētku strēlnieku varonību, pārraujot vācu fronti savu divu divīziju sektorā, lai gan lielajā uzbrukumā piedalījās desmit padomju divīziju. Tā bija viena no lielākajām latviešu tautas traģēdijām, kad savā dzimtenē brālis cīnījās pret brāli, tēvs pret dēlu.
Lai godinātu kritušo leģionāru piemiņu, piedalījāmies Latvijas Nacionālo karavīru biedrības organizētajā lāpu gājienā Lestenes brāļu kapos. Kaut gan bija auksts un pūta stiprs vējš, kas centās nodzēst mūsu lāpu ugunis, dalībnieku skaits bija kupls. Kā mirdzoša uguns lente gājiens gar Lestenes baznīcu devās pie Latvijas – Mātes tēla garām kapu kopiņām, sveicot un sildot bojā gājušo karavīru dvēseles, liecinot, ka Lāčplēša gars Latvijā nav zudis un nezudīs.
