Atklāta vēstule Ministru prezidentam Guntaram Krastam un ekonomikas ministram Atim Sausnītim.
Atklāta vēstule Ministru prezidentam Guntaram Krastam un ekonomikas ministram Atim Sausnītim
Iepazīstoties ar Ministru kabineta 1997. gada 11. novembra rīkojumu Nr. 566, ar kuru par 2,4 miljoniem latu tiek samazināta sākotnēji apsolītā kompensācija politiski represētajiem zemes īpašniekiem par okupācijas laikā nacionalizēto un reformas gaitā neatdoto zemi, mums vajadzētu lepoties, ka varam palīdzēt savai valstij grūtā brīdī ar savu artavu apmaksāt valstiski svarīgus pasākumus, iegādes vai parādus.
Mēs būtu gandarīti par šādu iespēju un mūsu lomas novērtēšanu atjaunotās Latvijas izaugsmē, ja vien šis valdības rīkojums tik ļoti neatgādinātu jau piedzīvoto boļševiku varas izrīkošanos ar mūsu īpašumu pirms piecdesmit gadiem. Arī toreiz neviens neprasīja mūsu piekrišanu, jo mēs bijām «tautas ienaidnieki» un nolemti likvidācijai kā šķira.
Ar dziļu sarūgtinājumu mēs uzņēmām Augstākās Padomes boļševistisko zemes reformu, tā bija kā pazemojums, kārtējais atgādinājums neaizmirst savu vietu aizdurvē un nelolot cerības uz taisnīgu likumdošanu un sociālisma iekarojumu atgūšanu. Turpmākie grozījumi likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos gan paredzēja iespēju saņemt reālu kompensāciju naudā apmēram desmitajai daļai likumīgo īpašnieku un viņu pirmās šķiras mantinieku vai laulāto. Valdības apņemšanās 1997. gadā no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem izmaksāt 4,4 miljonus latu kompensācijās politiski represētajiem zemes īpašniekiem viesa sirmgalvjiem cerību pavadīt mūža nogali bez raizēm par dienišķo iztiku. Reāli tika piešķirti tikai 1,5 miljoni, un to pietika līdz Pirmajam pasaules karam dzimušajiem. Vairāki desmiti savu daļu nesagaidīja. Neizmaksājot 3 miljonus 1997. gadā, viņsaulē, savu tiesu nesagaidījuši aiziet vairāki simti represēto vecākās paaudzes cilvēku. Viņi nezinās, vai par viņu naudu ir nopirkta vēstniecības ēka Parīzē, vai atmaksāts Nacionālās operas parāds, vai dzēsts Valsts īpašuma fonda aizņēmums firmai «Varner Baltija», kam tika pārdotas Armijas ekonomiskā veikala akcijas, kas piederēja boļševiku nobendētajiem Latvijas virsniekiem. Mēs nevaram apšaubīt valstiski svarīgus darījumus, bet nevaram akceptēt, ka valsts parādus valdība kārto uz vistrūcīgāko pilsoņu rēķina, kuriem okupācijas vara jau reiz visu atņēmusi.
Pirms desmit gadiem Daugavmalā zem karogu tūkstošiem mēs nevarējām paredzēt, ka atlikušo mūža daļu pavadīsim trūkumā un pazemojumā savā neatkarīgajā valstī, kur kolaboracionisms un kalpošana okupācijas varas augstākajos amatos netiks uzskatīta par nosodāmu un pretošanās iebrucēju varmācībai netiks uzskatīta par varonību. Kurā netiks atzītas likumīgā īpašnieka tiesības uz nolaupīto māju un zemi.
Mēs, dzīvi palikušie, būdami absolūtā mazākumā, vairs nevaram iespaidot likumdošanu, lai iedibinātu demokrātisku un taisnīgu valsts iekārtu, lai atgrieztu mūsu likumdevējus pie Latvijas brīvvalsts tiesiskajiem un ētikas principiem. Bet mēs negribam pakļauties laupītāju paradumiem un boļševiku likumiem, kā neesam tiem pakļāvušies visus 50 gadus.
Mēz apzināmies, ka politiķi un ministri pārstāv savas partijas un to attieksmi pret likumiem un morāles normām, pret savas valsts pilsoņiem. Tāpēc mēs neticam, ka kreisā roka nezina, ko dara labā, ka partija nezina un neakceptē, ko lemj un paraksta Ministru prezidents un ministri. Mēs neticam, ka Ministru kabineta rīkojums atņemt mums 2,4 miljonus latu ir valstsvīru individuālas gribas akts. Mēs to uztveram kā mūsu valdības un valdošo partiju pārliecības un morāles rādītāju, kas atspoguļo patiesi traģisko situāciju ar valstsvīru izpratni par labo un ļauno, par taisno un netaisno, par pieļaujamo un nepieļaujamo civilizētā sabiedrībā un Eiropas valstī.
Mūs nepārliecina Ministru prezidenta partijas nokavētā rosība un šķietamās rūpes rast līdzekļus kompensācijām šogad, jo daudzu vairs nebūs mūsu vidū, kam pietrūka iztikas pagājušajā gadā. Vai nožēlas un līdzjūtības vietā te nestājas visparastākā priekšvēlēšanu rosība? Mēs nebūtu pārsteigti, ja ekonomikas ministra partija arī nosodītu sava biedra rīcību un gribētu ko vērst uz labu. Bet vai mēs ticētu, ka tas nāk no pārliecības un tīras sirds?
Mēs aicinām jūs padomāt, kad rīkojaties ar mantu, kas jums nepieder, ar svešiem likteņiem, ko jūs neizprotat. Nākamās paaudzes vērtēs jūsu un mūsu darbus, kad vairs nevarēsim ne paskaidrot, ne taisnoties, ko un kāpēc esam darījuši cits citam.
