Šogad aprit 50 gadu, kopš Latvijā iedzīvotājus masveidā vakcinē pret poliomielītu jeb bērnu trieku, liecina Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) apkopotie vēsturiskie epidemioloģijas dati.
Šogad aprit 50 gadu, kopš Latvijā iedzīvotājus masveidā vakcinē pret poliomielītu jeb bērnu trieku, liecina Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) apkopotie vēsturiskie epidemioloģijas dati.
Savdabīga, bet svarīga jubileja
Vakcinācija tika sākta 1957. gadā ar inaktivētu jeb nedzīvu poliovīrusu saturošu vakcīnu, kas nedaudz samazināja saslimstības rādītājus. Tomēr vispozitīvāko rezultātu deva 1959. gadā sāktā kampaņa ar vakcīnu, ka saturēja dzīvus novājinātus poliomielīta vīrusu celmus.
Jau 1988. gadā to pasludināja par otro infekcijas slimību pēc bakām, no kuras, pateicoties vakcinācijai, cilvēce varētu atvadīties uz visiem laikiem. Speciālisti uzskata, ka nākotnē tā arī notiks, jo pasaulē milzīgās ģeogrāfiskās teritorijās vīruss vairs nav sastopams un, pastāvot augstam imunizācijas līmenim, infekcijas atkārtota izplatīšanās kādreiz skartajās teritorijas praktiski nav iespējama.
Pēdējie trīs savvaļas poliomielīta vīrusa izraisītie saslimšanas gadījumi Latvijā reģistrēti 1962. gadā. Pateicoties vakcinācijai, jau 45 gadus Latvijā nekonstatē tipiskus šīs infekcijas gadījumus. Pirms vakcinācijas katru gadu tādu bija no 100 līdz pat 800.
Latvija – brīva no poliomielīta
Latvija ar Pasaules Veselības organizācijas sertifikātu pasludināta par brīvu no savvaļas poliomielīta vīrusa. To varējām saņemt, jo nodrošināts augsts vakcinācijas līmenis, notiek pastāvīga bērnu paralītisko saslimšanu (akūtu šļaugano paralīžu) un enterovīrusu izraisīto slimību epidemioloģiskā uzraudzība un valsts realizē programmu, saskaņā ar kuru notiek notekūdeņu paraugu laboratoriskā izmeklēšana.
Tomēr, tā kā pastāv risks inficēties ar ievestajiem poliomielīta vīrusiem, Latvija, kā arī citas valstis neatsakās no vakcinācijas pret bērnu trieku. Poti pret to ar jaunākās paaudzes inaktivētu vakcīnu (nedzīvs vīruss, kas nevar izraisīt saslimšanu) saņem 3 mēnešu (1. pote), 4,5 (2. pote), 6 (3. pote), 18 mēnešu, 7 un 14 gadu vecumā (revakcinācija).
Pēdējie imunizācijas līmeņa rādītāji liecina, ka šā gada pirmajā pusgadā savlaicīgi pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu potēti 96 – 98 procenti bērnu, kas uzskatāms par labu rezultātu.
Vakcinācijas vēsturisko attīstību, kas Latvijā notika sākotnēji ar inaktivēto jeb nedzīvo, tad dzīvo vakcīnu, tagad ar jaunākās paaudzes inakivēto jeb nedzīvo vakcīnu, komentē profesore Rita Kukaine, grāmatas “Poliomielīta profilakse” autore: “Vakcināciju pret poliomielītu Rīgā sāka 1957. gadā. Bija plānots, ka tā aptvers 80 – 100 tūkstošus bērnu vecumā no 6 mēnešiem līdz 14 gadiem. Pēc epidemioloģiskajiem datiem, saslimstība ar poliomielītu bija sezonāla, maksimāla parasti augustā – septembrī, tādēļ vakcināciju bija plānots sākt jūlijā. Pirms tam tika veikts plašs skaidrojošais darbs: lekcijas, TV un radio pārraides, laikrakstos publicēti speciālistu raksti, kas izskaidroja potēšanas nepieciešamību un nozīmi. Vakcinācijas nodrošināšanai tika organizētas vairākas grupas, un bērnus pēc tam rūpīgi novēroja. 1957. gada beigās inaktivēto jeb nedzīvo pretpoliomielīta vakcīnu divas reizes bija saņēmuši 85 285 bērni vecumā no 6 mēnešiem līdz 15 gadiem. Konstatētais reakciju jeb komplikāciju skaits bija niecīgs, atsevišķos gadījumos novērota vien neliela temperatūra vai izsitumi.”
Tomēr Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Mikrobioloģijas institūtā veiktie pētījumi pierādīja, ka inaktivētā jeb nedzīvā vakcīna pret poliomielītu nodrošināja indivīda aizsargspējas pret slimību, bet neietekmēja vīrusa izplatību vidē un neaizkavēja tā cirkulāciju starp cilvēkiem. Tādēļ turpinājās poliomielīta specifiskās profilakses līdzekļu meklējumi. ASV zinātnieks A.Sebins izstrādāja vakcīnu, kas saturēja dzīvus novājinātus poliomielīta vīrusa celmus. Tādus ievadot organismā pa muti, izveidojas barības trakta imunitāte pret šo infekciju. Tas bija cerētais rezultāts, ko ar iepriekšējo vakcīnu neizdevās sasniegt.
1959. gadā Latvijā sākās novājināto poliovīrusa celmu pētījumi. Tajā pašā gadā ar dzīvo vakcīnu Rīgā imunizēja 9657 pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. Masveida potēšanu sāka 1960. gadā, kad pusgada laikā vakcinēja 420 544 cilvēkus.
Profesore Rita Kukaine uzsver: “LZA Mikrobioloģijas institūta pētījumi pierādīja, ka masveida iedzīvotāju vakcinācija radīja kolektīvu imunitāti pret poliomielītu, un līdz ar to tā vīrusu cirkulācija Latvijā iedzīvotāju vidū beigusies. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pasaulē poliomielīta problēma nav pilnībā atrisināta.”
50 gadu vakcinācijas pret bērnu trieku gadadiena sakrīt ar nozīmīgu profesores dzīves jubileju. Sirsnīgi viņu apsveicam un pateicamies par ieguldīto darbu saslimstības ar šo infekciju izpētē.
Sabiedrības veselības aģentūra atgādina, ka bērnu trieku izraisa trīs tipu poliomielīta vīrusi. Slimības pazīmes: vieglas saslimšanas gadījumos var noritēt kā parasta vīrusu infekcija, smagos novēro temperatūras paaugstināšanos, sāpes muskuļos, parēzi un paralīzi. Poliomielīta sekas: daļai bērnu, kas saslimst, paralīze var saglabāties visu mūžu, iespējams kļūt par invalīdu, var būt arī letāls iznākums. Parādoties minētajām pazīmēm, nekavējoties jāvēršas pie ārsta.
