Tautas deju ansamblis «Kalve» rīt pulksten 18 LLU aulā svinēs 60 gadu jubileju.
Tautas deju ansamblis “Kalve” rīt pulksten 18 LLU aulā svinēs 60 gadu jubileju.
Kopš kolektīva dibināšanas LLU saviesīgie pasākumi nav iedomājami bez “Kalves”. Viņi ir visur – uz skatuves, svinīgajā goda viesu pavadītāju svītā, dažādu pasākumu laureātu godinātāju rindās, studentu kāzās un ballēs. Veselu jaunieša mūžu – 18 gadu – “Kalvi” vada Gunta Skuja.
Esmu saslimusi ar “Kalvi”
“Tobrīd “Kalvi” vadīja Maija Salzirne. Viņa mani uzaicināja kā asistenti. Tas pat nebija mēģinājums, bet LLU jubileja. Maija ieteica atbraukt un palūkoties, kā kolektīvs gatavojas pasākumam. Sēdēju ierāvusies stūrī un skatījos, kā viņi dejo. Tajā pašā vakarā mani iepazīstināja kā ar jauno asistenti. Pirmais mēģinājums bija uzreiz pēc tās jubilejas. Kolektīvā darbojās viens asistents Andris Staļevskis. Bija iecerēts, ka viņš vadīs treniņstundu, bet es tikai paskatīšos. Teicu Andrim – viss, ģērbjos un eju vadīt mēģinājumu! Darīšu to, kā māku un saprotu, labāk darbojos, nevis skatos. Protams, šo to pašpikoju, un stunda pagāja. Sākumā nesapratu – “kalvēnieši” dejo labi vai slikti,” atminas G.Skuja.
Kopš tā brīža aizvadīti neskaitāmi mēģinājumi un koncerti. Šajā laikā G.Skuja “saslimusi” ar “Kalvi”. “Kolektīvam ir ļoti spēcīgs raksturs un piemīt savdabīgs humors. Cilvēki no malas to nesaprot. Kad uz kolektīvu atnāk jauns dejotājs, tas jāpieņem. Pretējā gadījumā būs grūti iekļauties. Tā ir diagnoze – “Kalve”,” konstatē G.Skuja.
“Esmu viņus mazliet izlaidusi. Tā kā esmu deju autore, katrā jaunajā sezonā diezgan daudz ko mainām. Protams, pirms skatēm jāizstrādā pamatrepertuārs, bet līdztekus mācāmies ko jaunu. Mēs esam universāli durvju atvērēji un vīna glāžu pasniedzēji. Arī galda kultūru jau apguvuši. Gandrīz visi puiši strādā par viesmīļiem. Mums vēl vajadzētu piedalīties kādā šovā, lai pašiem būtu interesanti,” vadītāja uzskata, ka “kalvēnieši” nesūdzas par rutīnu.
Sadzīvē “Kalves” dejotājiem pašapziņas esot pārpārēm. Tomēr tā noplok, tiklīdz sperts solis uz skatuves. “Kā sākas deja, šķiet, viņiem vajag ar naglu dibenā iebakstīt,” pukojas Gunta. “Es nedrīkstu viņus saslavēt, jo tad noteikti tiks sastrādātas kaut kādas ziepes. “Kalvēnieši” ir kā mani bērni, un man par viņiem sāp sirds. Vēlos, lai viņi ir visjaukākie un vislabākie. Ja arī brīžiem tā nav, šķiet, ka viņi tādi ir!
Esmu lepna, ka, braukājot pa skatēm, redzu vidējās paaudzes vai senioru kolektīvos bijušos “kalvēniešus”. Viņus uzreiz var pamanīt – šiem dejotājiem ir attīstīta stāja, smaids un dejas kultūra. Nevienam citam kolektīvam tas nebūs tik ļoti raksturīgs, jo LLU ir tā universālā vide, kurā tiekas dancotāji no visas Latvijas. Apgūto dejotprasmi “kalvēnieši” vēlāk nes tālāk.
60 gadu vecums “Kalvei” nav uzskatāms par brīnumainu sasniegumu. Valstī ir daudz kolektīvu, kas ir vēl vecāki. Tāda ilggadība ir spēcīgās latviešu kopdejošanas tradīciju rezultāts.
Es patiesi cienu un mīlu “kalvēniešus”, ļoti cienu bijušos dejotājus, svēti turu godā kolektīva vecās tradīcijas!” atzīst G.Skuja, vēlot dejotājiem izturību un dejotprieku.
Kolektīvā veidojas ģimene
Darbojoties “Kalvē”, jaunieši ieguvuši ne tikai dejas prasmes, bet arī paziņas visā Latvijā un ārpus tās, pat laulātos draugus. “Kolektīvs devās uz koncertu Ungārijā. Šā ceļojuma laikā tā pa īstam satuvinājos ar deju partneri un nākamo sievu Aiju,” atceras bijušais “kalvēnietis”, tagad LLU Tehniskās fakultātes docents Ilmārs Dukulis. Viņš “Kalvē” dejoja no 1983. līdz 1990. gadam. Šis laiks Ilmāram saistās ar patīkamām atmiņām. “Dancoju “Kalvē” visus studiju gadus un vēlāk gadu kā LLU pasniedzējs. Tajā laikā kolektīvs bija viena no retajām iespējām tikt uz ārzemēm. Devāmies uz vispasaules studentu un jaunatnes festivālu Maskavā. Tajā katru republiku pārstāvēja viens kolektīvs. Gatavojoties pasākumam, “Kalvē” valdīja teju vai militāra disciplīna. Piecas minūtes garo priekšnesumu mēģinājām divus mēnešus. Savukārt oktobra svētku svinībās dejojām Mihailam Gorbačovam. Uz skatuvi devāmies cauri metāla detektoriem, kas pīkstēja tautastērpu slenģeņu un saktu dēļ. Visas rotas bija jāņem nost un jāiet vēlreiz. Gadījies, ka uzstājāmies trīs tērpos vienlaicīgi, jo nebija laika pārģērbties. Starplaikā atlika tikai novilkt pirmo, apakšā jau bija nākamais,” smej I.Dukulis.
“Toreiz dejot “Kalvē” bija liels gods. Lai iekļūtu sastāvā, nācās ļoti nopietni strādāt. Agrāko uzņemšanas konkursu nevar salīdzināt ar tagadējo. Arī pretendentu bija daudz vairāk. Ja pārbaudi izturēja, pirmā gada laikā iekļauties pamatsastāvā likās diezgan nereāli. Sākumā visi gar malu aktīvi mācījās deju soļus un pacietīgi gaidīja savu izdevību. Vienmēr saka – kad mēs augām, gan tā nebija! Šodien mani ar sievu aicina dejot vidējās paaudzes kolektīvos, bet mēs atsakāmies. Nepatīk, ka dejas kļuvušas folklorizētas, lēnākas un staigājošākas. Mūsu laikā patika, ka pusi koncerta veidoja latviešu dejas, bet otrajā daļā izpildījām daudz sarežģītākos citu tautu dančus.
“Kalvēnieši” kopmītnēs dzīvoja ļoti jautri. Starp lekcijām un mēģinājumiem paguvām organizēt un novadīt dažādus pasākumus. Brīvdienās piedalījāmies orientēšanās sacensībās. Tagad studenti, šķiet, kļuvuši slinki,” salīdzina I.Dukulis.
“Kalves” īpatnējo humoru Ilmārs skaidro ar neremdināmu vēlmi biedrus “pavilkt uz zoba”. Parasti tas saistīts ar dažādām sakritībām. Kā piemēru viņš min dejas elementu “viju”. Tajā laikā vienas kolektīva dalībnieces vārds bijis Vija. Te radās teiciens: “Varbūt šodien izņemsim cauri Viju?” Gadījās, ka kāds dejotājs apvainojies, bet tāpat visi draudzīgi sadzīvojuši.
Jau trīs gadus “Kalvē” dejo Ilmāra un Aijas atvase Linda. “Man tiešām prieks, ka esmu “Kalvē”. Vēlmi dejot šajā kolektīvā paziņoju vecākiem, kad vēl biju pavisam maza. Par “kalvēnieti” kļuvu, kad sāku mācīties Jelgavas 4. vidusskolas 10. klasē. Tādējādi biju vienīgā skolniece starp studentiem. Aizvadītajos dziesmu un deju svētkos pamanīju, ka “Kalve” vienmēr bija priekšējās rindās. Patīkami apzināties, ka nākamgad deju svētkos būšu starp labākajiem! Kamēr vien dzīvošu Jelgavā, no “Kalves” neatteikšos,” paziņoja L.Dukule.
Lai nezūd dejotprieks!
Izturību, pacietību, nerimstošu dejotprieku, daudz jaunu ideju un pavasari sirdīs, jubilārkolektīvam vēl kolēģi no Rīgas – horeogrāfi Jānis Ērglis un Jānis Purviņš. Viņi “Kalvi” raksturo kā studentiska azarta pilnu dejotāju kopu, kam veicies ar uzņēmīgu un enerģisku vadītāju.
“”Kalvei” ir talantīga, enerģiska un daudzsološa vadītāja, kas atradusi savu horeogrāfijas rokrakstu un veiksmīgi to realizē,” par G.Skuju teic J.Ērglis. “Viņai ir savs mīļākais komponists Valts Pūce, un tas veido individuālu stilu. Neuzdrošinos kritizēt Guntu Skuju, jo katra jauna deja ir kā tikko dzimis un laika gaitā izauklēts bērns – lai ko citi teiktu, pašam viņš būs vislabākais. Galvenais kritizētājs vienmēr būs skatītājs. Zinu, ka “Kalvē” ir sarežģīta situācija ar dejotājiem, jo pēc studijām daudziem kolektīvs jāpamet. Žēl – piecos gados dejotājs izveidots par mākslinieku, bet viņam jāaiziet. Guntai jānes šī smagā nasta un bieži jāsāk no jauna. Tomēr viņai tas lieliski izdodas, un “Kalve” tāpat kā padomju gados turpina mācīt dejot Latvijas lauksaimniecības inteliģenci.”
“Kopš mans darbības lauciņš ir Zemgales dejotāju vērtēšana, izveidojusies cieša sadarbība ar Guntu Skuju. Reizēm dodamies viens pie otra, lai palīdzētu kolektīvu treniņnometnēs. “Kalvi” izceļ izteiktais studentiskums – gan attieksmē, gan uzvedībā,” novērojumus pauž J.Purviņš. “Savukārt Gunta ir cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties! Tas mūsdienās nozīmē ļoti daudz.”
***
Uzziņai
• TDA “Kalve” dibināts 1947. gadā.
• Vadītāji: Vera Singajevska, Harijs Sūna, Vilis Ozols, Modris Vanags, Juris Lainis, Rolands Juraševskis, Gunta Raipala, Maija Salzirne.
• Tagadējā vadītāja Gunta Skuja ir pedagoģijas un mākslas zinātņu maģistre, 24. Latvijas Vispārējo dziesmu un 14. deju svētku deju lieluzveduma mākslinieciskā vadītāja.
• Jubilejas koncertā piedalīsies 45 tagadējie TDA “Kalve” dejotāji, bijušie dalībnieki un 15 vokālā ansambļa dziedātāju, kuri agrāk Agra Celma darbības laikā bija neatņemama kolektīva daļa.
• TDA “Kalve” koncertējis Vācijā, Alžīrijā, Kiprā, Turcijā, Itālijā, Ungārijā, Anglijā, Bulgārijā, bijušajā Dievidslāvijā, Igaunijā un Lietuvā.
