Jaunā fotogrāfa Andra Hermaņa oriģinālais izstādes projekts «Ar rokām aiztikt!», kas tapis sadarbībā ar Strazdumuižas Neredzīgo un vājredzīgo internātskolas audzēkņiem, kopš pavasara bijis apskatāms Rīgā un Liepājā.
Jaunā fotogrāfa Andra Hermaņa oriģinālais izstādes projekts “Ar rokām aiztikt!”, kas tapis sadarbībā ar Strazdumuižas Neredzīgo un vājredzīgo internātskolas audzēkņiem, kopš pavasara bijis apskatāms Rīgā un Liepājā. Tagad Andrs to gatavo parādīšanai dzimtās Jelgavas kultūras namā decembrī.
Pirms gadiem sešiem, kad Andrs mācījās Jelgavas 2. ģimnāzijā, nopietno interesi par fotografēšanu viņš sāka izkopt “Jundas” studijā pie Jura Zēberga. Fotomākslinieka audzēkņu gadskārtējā pārskata izstādē arī dzirdētas pirmās iedrošinošās atzinības “no malas”. “Tikai nesacel degunu mākoņos, nekas nav noticis, viss vēl tikai sāksies,” toreiz teicis skolotājs.
“Gribējās savu personālizstādi”
Nu jau vairākus gadus Andrs dzīvo Rīgā un vada fotodizaina aģentūru “Ala Media”.
“Arī man gribējās savu personālizstādi,” viņš stāsta par ieceres aizmetņiem. “Protams, gāju uz dažādām citām izstādēm, skatījos – arī meklējot ierosmi savējai. Bet visur viens un tas pats, tā, ka brīžiem liekas garlaicīgi: atklāšana ar vīna pudelēm, sejas – vienas un tās pašas, sapratu arī, ka auditorija ir diezgan maziņa, konkrēta. Stāvēju malā un domāju: uztaisīšu savu izstādi – būs tāpat? Vienu dienu iešāvās prātā doma, ka ir taču arī cilvēki, kas visu to nemaz neredz, viņi nevar tā vienkārši ņemt un aiziet uz izstādi, iedzert vīnu, satikt tās pašas sejas. Tā doma pirms gadiem pieciem “aizķērās”. Tiktāl nu būtu skaidrs, izstādē piedalīsies neredzīgie. Kā es viņus iesaistīšu? Sabildēšu? Bet kāpēc viņiem pašiem to nedarīt? Tiesa gan, būtu muļķīgi iedot fotoaparātus un teikt, lai skrien un bildē. Nez vai no attēliem kļūtu skaidrs, ko viņi gribējuši pateikt.” Tā pārdomu pavediens novedis līdz atzinumam – tās būs kolāžas, ko bērni veidos no Andra fotografētiem darbiem.
Labdarība ar pašcieņu
Tālākais laiks pagāja līdzekļu meklēšanā. Valsts kultūras iestādes ierēdnieciskā centībā sūtījušas pie sociālās integrācijas projektu pārzinātājiem, tie – atpakaļ… Izeju no neauglīgā “riņķa danča” Andrs rada, sameklējot privātu atbalstu – uzņēmēji, pie kā projekta autors vērsies, ideju esot sagaidījuši “atplestām rokām”.
Autoru drošināja tas, ka viņam jau bija pieredze, organizējot vājredzīgo un neredzīgo bērnu un uzņēmuma sadarbību. Viņa un Strazdumuižas internātskolas pedagogu vadībā pagājušogad šīs mācību iestādes audzēkņi zīmēja Ziemassvētku apsveikuma kartītes kādai juristu firmai, kas savukārt skolas bibliotēkai dāvāja literatūras papildinājumu divu tūkstošu latu vērtībā.
Ar labdarību saistīts arī pašreizējais projekts, bet, kā uzsver Andrs, svarīgi, ka tas notiek bez asarainas patētikas un no pašcieņas pilnām pozīcijām. Nevis ar izstieptu roku un zemu noliektu galvu – “ak, mēs, nabadziņi, jel palīdziet” –, bet vispirms parādot, ka neredzīgie sabiedrībai var dot ko skaistu, arī vizuāli skaistu – kā šī izstāde. Ja jums tā patiks, iespējams, būs saistoši uzzināt, ka projekta īstenošanas laikā radās ideja savākt 10 tūkstošus latu 10 lasāmaparātu iegādei un savu artavu var nodot portālā ziedot.lv. Kopš marta, kad izstādi atklāja “Galerijā Centrs” Vecrīgā (jūlijā to varēja apskatīt galerijā “Māja” Promenādes viesnīcā Liepājā), savākti jau četri tūkstoši.
Skatās ar rokām
“Mūsu ikdienā ļoti liela nozīme ir skaistām, vizuāli baudāmām lietām… (..) Mums ir miljoniem lietu, kuras nevar aiztikt un uz kurām var tikai skatīties. Un starp mums ir cilvēki, kas to visu redz citādi… Jo viņi skatās ar rokām, ausīm, degunu un sirdi,” teikts idejas aprakstā projekta mājas lapā www.blindart.lv. “Ar rokām aiztikt!” – uz to pretēji uzrakstiem vairumā ekspozīciju aicina šī izstāde, par kuras simbolu reklāmas pastkartēs izvēlēti V zīmē izstiepti pirksti ar acīm pirkstgalos. Ar rokām lasīt var gan nosaukumus Braila rakstā, gan pašus darbus – to ļauj kolāžu – citai uz citas līmēto fotogrāfiju salikumu – reljefums.
Sieviete, kuras domas aptumšo šaubu aizkars: kuru no diviem ziedu sniedzējiem izvēlēties. Kundze gados un viņas siluets: cilvēks, ko tas slēpj, viņai pašai dažubrīd atviz vien atmiņu atblāzmā, pāršķirstot vecas avīzes.
Šīs un citas – pavisam 12 – izstādē apskatāmas tēmas izkristalizējās februārī, kad Strazdumuižā trīs dienas notika radošās darbnīcas. “Vājredzīgie bērni stāstīja neredzīgajiem, kas bildēs attēlots, un tapa stāsts, protams, man un skolotājiem sekojot, lai tas, ko viņi gribējuši teikt, būtu saprotams arī citiem, kompozicionāli pareizs. Viens no veidiem, kā raisīt īstās izjūtas par to, kādu veidot darbu, bija likt pašam iedomāties sevi bildes lomā. Piemēram, ja attēlā ir strādnieks, kas rok, topošā darba autoram pašam iedot lāpstu un likt nostāties atbilstošā pozā… Vēlāk uzzināju, ka līdzīgu pieeju izmantojot arī mākslas terapijā,” Andrs teic par komunikāciju procesā un piebilst – par rezultātu sajūsmu pauduši ne tikai autori. “Atklāšanā ļoti daudz skatītāju, arī preses pārstāvju jautāja, vai tiešām tie ir bērnu darbi.” Jaunā fotogrāfa stāstījumā izskan neslēpts prieks par paveikto, bet skaidri jūtama arī vairīšanās no paša nosodītās patētikas un savas lomas pārliecīgas uzsvēršanas. Andrs atzīst – sadarbības laiks viņam ļāvis skaidrāk apzināties vājredzīgo un neredzīgo galvenās problēmas Latvijā: sociālu izolētību, salīdzinājumā ar Rietumiem patstāvīgas pārvietošanās daudz lielāku ierobežotību infrastruktūras un sabiedrības nesagatavotības dēļ, kā arī milzu atpalicību tehniskajā nodrošinājumā (Andrs nevar pastāstīt, kā izskatās un darbojas Braila dators, jo Strazdumuižā tādu nav manījis). Viņš priecājas, ka veicas projekta labdarības blakusmērķa īstenošanā: lai arī palīdzības pile vajadzību okeānā, taču taustāma.
