(Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei) Pirmā atklātā latviešu teātra izrāde notika 1868. gada 14. (2.) jūnijā Vingrotāju zālē.
(Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei)
Pirmā atklātā latviešu teātra izrāde notika 1868. gada 14. (2.) jūnijā Vingrotāju zālē. Mākslas vaļinieku gadījuma izrādei bija necerēti lieli panākumi. Tai bija lemts kļūt par sākumu nākamai latviešu teātra kultūrai. Izrādes, kaut arī gadā ne visai lielā skaitā, tagad jau notika regulāri. Palielinājās aktieru kopa, radās klāt daži lugu autori un lokalizētāji, pamazām pieauga skatītāju kadri. Teātra lieta kļuva nopietna, kad par teātra vadoni saistīja (1870.g.) profesionāli izglītoto aktieri Ādolfu Alunānu.
Jau savas darbības sākumā Alunāns redzēja, ka latviešu teātris vēl stāv uz stipri vārgām kājām, ka tā sekmīgai attīstībai trūkst vajadzīgā atbalsta pašu tautā. Pirmās izrādes plašā publika jūsmīgi apsveica, bet šī sajūsma drīz vien saplaka, jo pirmie apmeklētāji teātri bija iedomājušies kā vecu vecos, viņiem labi pazīstamos kumēdiņus Rīgas nomalēs. Jaunajam kultūras institūtam bija jārod plaša publika un tāla atbalss visā tautā. Teātrim bija jākļūst par visas tautas lietu. Tikai tad tas varēja pastāvēt.
Alunāns cik spēdams popularizēja teātri Rīgas latviešu aprindās, rakstīja par to avīzēs, iejūsmināja aktierus un lugu tulkotājus, bet ar to vien nepietika. Teātra idejai bija jākļūst populārai arī ārpus Rīgas Vidzemes un Kurzemes lauku centros. Un Alunāns iesāk īstu teātra propagandu, sistemātiski teātri tuvinādams tautai. Interesi par teātri vispirms viņš centās pamodināt savā dzimtenes pilsētā Jelgavā, kur pirmās latviešu izrādes notika pilsētas teātra telpās jau 1869. g. vasarā. Pilsētas turīgie latviešu iedzīvotāji un apkārtējie laucinieki bija Alunāna nodoma sirsnīgākie atbalstītāji. Ar katru jaunu izrādi teātra draugu pulks pieauga. Jelgava pēc Rīgas tūliņ bija ievērojamākais teātra centrs Latvijā.
Bet tas vēl bija par maz. Teātra mākslu vajadzēja vest uz laukiem, kur jēdziens par teātri vēl bija miglains. Alunāns sāk apciemot Vidzemes mazās pilsētiņas un lauku centrus. Sākumā viesoties brauc viens pats, teātra sarīkojumos uzstādamies kā tēlotājs un kupletists. Vēlāk grūtos un dārgos mākslas ceļojumus uzņēmās kopā ar visu trupu.
Kālab Alunāns savas viesizrādes rīkoja vispirms Vidzemē? Agrāk nekā Kurzemē, Vidzemē nodibinājās rosīgi lauku kultūras centri (Vecpiebalgā, Vietlavā, Smiltenē, Straupē, Alojā u.c.). Tur bija nodibinātas strādīgas vaļas mākslinieku trupas, kuru sastāvā ietilpa skolotāji, ārsti, paglītotākie pagasta jaunieši. Trupu vadītāji arī paši uzmeklēja Alunānu, uzaicinot viņu viesoties, jo no Rīgas teātra vadoņa sagaidīja autoratīvas pamācības, tēlošanas paņēmienu ierādīšanu, vispār dziļāku teātra izpratni.
(Turpmāk vēl)
