Anta Grase jau vairākus gadus strādā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā par mašīnrakstītāju.
Anta Grase jau vairākus gadus strādā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā par mašīnrakstītāju. Pārrakstot dažādus zinātniskos darbus, paiet viņas darbadiena, taču brīvajā laikā Anta dzied jauktajā korī «Zemgale» un ada džemperus.
«Jau no skolas gadiem man patīk adīt. Vairāk sev esmu darinājusi džemperus un vestes. Un man ļoti patīk ģērbt to, ko esmu sev uzadījusi. Tādēļ ir džemperi, kurus esmu jau novalkājusi, un tādi, kurus joprojām labprāt velku mugurā,» atzīst Anta.
Jautāju, vai adīšanai viņa pievēršas tikai drēgnajos rudens un ziemas vakaros, un viņa steidz atbildēt: «Adu gandrīz katru vakaru, un tas nav atkarīgs no sezonas. Adīšana aizpilda manu brīvo laiku. Patīk, ka vienlaicīgi varu gan skatīties televizoru, gan adīt.» Anta pastāsta, ka tagad top gaiši zils džemperis, un atzīst, ka vairāk viņai patīk vienkrāsaini adījumi nekā krāsaini. Taču viņa pieļauj, ka tuvākajā laikā uzadīs arī kaut ko krāsainu.
Kad darbadiena laimīgi tuvojas noslēgumam, vakaros divas reizes nedēļā Anta dodas uz jauktā kora «Zemgale» mēģinājumiem, kur dzied septīto gadu. Jau no bērnības Anta ir saistīta ar mūziku. «Mana vecāmāte bija dziedāšanas skolotāja. Viņa pati un vecaistēvs arī savulaik dziedāja «Zemgalē.» Tagad tajā dziedu es un mana māsa Zane.» Anta ir soprāns, un dziedāt viņai ļoti patīk. «Tas man sniedz prieku. Kad sāpoša kakla dēļ neesmu aizgājusi uz mēģinājumu, mājās ir skumji. Arī tagad man sāp kakls,» viņa bēdīgi teic.
Sarunas noslēgumā Anta vēl sajūsmināta piebilst: «Man ļoti patīk dālijas. Patīk arī citas puķes, bet dālijas ir īpašas sava skaistuma un dažādības dēļ. Atceros, kā skolas laikā piedalījos dāliju konkursā un no dārza biju atvedusi daudz, daudz skaistu dāliju.»
