Pēc mēneša, 20. oktobrī, Jelgavas novada pašvaldības aktivitāšu centrs “Zaļenieki” otro reizi Zaļeniekos plāno rīkot novadpētnieciski izglītojošu pasākumu “Kapiņu stāsti”. Centra vadītāja Rasma Kutkovska paskaidro, ka 2019. gada rudenī veļu laikā, sadarbojoties ar novadpētniecības entuziastu Arnoldu Brūderu, izdevās sarīkot pirmos “Kapiņu stāstus”. Toreiz pasākuma dalībnieki, tostarp jaunatne, orientēšanās spēlē tika iepazīstināti ar izcilām personībām, kas atdusas Zaļenieku apkārtnes kapsētās. Pērn pandēmijas apstākļos “Kapiņu stāsti” nenotika. Šoruden, kad, ievērojot vairākus epidemioloģiskos nosacījumus, pulcēšanās ir atļauta, tie tiks rīkoti atkal. Rasma Kutkovska stāsta, ka Zaļenieku pamatskolas skolēni ir aicināti izpētīt savus senčus un šie pētījumi arī tiks prezentēti “Kapiņu stāstos”. Tīri ģeogrāfiski pasākuma maršruts šoreiz vedīs uz Ūziņu un Stuļģu kapiem. Pēdējie jau ilgāku laiku ir slēgti apbedījumiem. 1951. gadā tajos ir apbedīts Jēkabnieku skolas pārzinis pusgadsimta garumā Miķelis Burģelis. Viņa aizmirsto kapavietu pirms diviem gadiem atklāja Ūziņu ciema bibliotēkas vadītāja un novadpētniece Gunita Kulmane un šoruden sakopa dzimtas pēcteči, kas arī paši ieradās no ASV un Francijas.
Miķelis Burģelis 50 gadu Jēkabniekos mācīja bērnus
Gunita Kulmane 2019. gada 6. oktobrī bija atbraukusi uz Stuļģu kapiem, kur meklēja kādu apbedījumu, kas attiecas uz pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Ūziņos labi pazīstamo Biezbāržu dzimtu. Toreiz novadpētniece meklēto neatrada, bet piepeši viņa nejauši pamanīja divas gandrīz izzudušas kopiņas un četrās daļās saplīsušu marmora kapu plāksni, kas iezīmēja Miķeļa Burģeļa un viņa sievas Katrīnes (dzimušas Bīskaps) kapu. “Pētot Zaļenieku pagasta vēsturi, jau biju pamanījusi to, ka Miķelis Burģelis 50 gadu (no 1882. līdz 1932. gadam) bija Jēkabnieku pamatskolas pārzinis. Nobēdājos, ka novada vēsturē tik īpaša cilvēku kaps pēc pāris gadiem pazudīs. Tad nolēmu meklēt, varbūt tomēr Burģeļu pārim ir kādi radi, kas varētu viņu atdusas vietu sakopt,” stāsta Gunita Kulmane.
Erna Raita pēdējā apkopa pirmā skolotāja kapu
Tuvāk izpētot skolotāja Burģeļa personību, novadpētniece noskaidroja, ka viņš dzimis 1862. gada 4. martā Kurzemē, Dunikas pagastā. Visa mūža garumā bijis aktīvs biedrību darbinieks – Zaļās draudzes dziedātāju biedrības priekšnieka vietnieks, Zaļenieku biedrības “Konzums” revidents (vismaz 20 gadu garumā), Sadraudzīgās biedrības priekšniecības loceklis, Zaļās draudzes valdes loceklis, darbojies Brīvības pieminekļa Jēkabnieku pagasta komitejā. 1928. gada novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Izcilais novadnieks nomira 1951. gadā Atpūtās, kas atrodas Abgunstē. Viņa sieva Katrīne mira 1945. gada maijā, divas nedēļas pēc kara beigām. Gunita Kulmane uzsver, ka Katrīnes nāves stunda pienāca brīdī, kad bija skaidrs, ka, beidzoties Otrajam pasaules karam, ne angļi, ne amerikāņi Latvijai brīvību neatdos un Miķeļa un Katrīnes vienīgais dēls Kristaps, kas 1944. gada rudenī kopā ar sievu Zelmu un trim bērniem bija emigrējis uz Rietumiem, Latvijā mājās neatgriezīsies. Jāpaskaidro, ka Kristaps Latvijas valsts laikā bija augsts Iekšlietu ministrijas sistēmas ierēdnis. PSRS okupācijas pirmajā gadā bija izsūtīti viņu tuvi radinieki, tostarp arī Erna Raita (1908–1997). Palikt Latvijā, kur vācu nacistu okupācijas režīmu nomaina līdzīgs komunistiskā terora režīms, Kristapam Burģelim un viņa ģimenei bija bīstami. Gunita Kulmane domā, ka visdrīzāk Erna Raita bija radiniece, kas Stuļģu kapos pēdējā kopa Katrīnes un Miķeļa Burģeļu ģimenes kapus. Par Ernu izpētījusi vēl to, ka 1959. gada 13. maijā laikraksts “Zemgales Komunists” rakstīja par Jēkabnieku pamatskolas 75 gadu jubilejas salidojumu. Korespondents ir atzīmējis, ka pasākumā uzstājusies Jēkabnieku skolas absolvente “strādniece biedrene Raita”, kas “nolasīja savam pirmajam skolotājam Miķelim Burģelim veltītu dzejoli”. Erna toreiz varēja būt tikko atgriezusies no izsūtījuma Sibīrijā, kur viņa pa Jeņiseju līdz pat Ziemeļu ledus okeānam pludināja plostus.
Radi dzīvo ASV
Burģeļu pāra pēcteču meklējumos Gunitai Kulmanei palīgos nāca uzticamā kolēģe gan bibliotēku, gan novadpētniecības lietās Arita Liepiņa, kas dzīvo Zaļeniekos. Viņas krājumā atradās skolotāja Burģeļa fotogrāfija, kas bija uzņemta 1932. gada 15. oktobrī, kad viņu svinīgi izvadīja pensijā. Sarīkojums notika biedrības “Konzums” namā, kas tagad ir Zaļenieku kultūras nams.
“Pārlūkojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālo vietni periodika.lv, piepeši atradu informāciju par skolotāja dēlu Kristapu Burģeli un mazdēlu Imantu Burģeli. Tātad dzimta ir trimdā turpinājusies! Gan Kristaps, gan Imants jau bija aizsaulē, taču par viņiem trimdas presē bija palikušas ziņas kā par cilvēkiem, kas darbīgi piedalās ASV latviešu sabiedriskajā dzīvē un dzīvo Milvoki,” stāsta Gunita Kulmane. Tālāk jau, lietojot uzvārdu meklētāju, viņa noskaidroja, ka Milvoki joprojām dzīvo vairākas personas ar uzvārdu Burģelis. Izrādījās, ka Miķeļa pēcteču pulciņš ASV ir krietni sakuplojis. Par Gunitas Kulmanes tiešo kontaktpersonu kļuva skolotāja Burģela mazmazmazdēls Pēteris Burģelis. Viņš Milvoki strādā bankā un darbojas latviešu centrā “Garezers”, kā arī vada Viskonsinas Latviešu kultūras fondu. “Gan Pēteris, gan citi viņa radi par savas dzimtas priekštečiem Zaļenieku pagastā Jēkabniekos nezināja neko. Skaidrs, ka mana informācija nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Burģeļu pēcteči apspriedušies nolēma, ka Miķeļa un Katrīnes kaps Stuļģu kapsētā ir jāatjauno,” atceras Gunita Kulmane. Tādējādi par skolotāja pēcteču naudu septembrī Stuļģu kapos tika labiekārtota kapavieta un uzlikts piemineklis ar uzrakstu, kur minēti Miķeļa un Katrīnes Burģeļu dzīves dati, kā arī fakts, ka Miķelis bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. “Nu jau zinu, ka vecajam skolotājam ir brīnišķīgi pēcteči, kas mantojuši viņa sirsnību, krietnumu, inteliģenci un godaprātu un joprojām ir latvieši ar ļoti spēcīgām tradīcijām un lielu Latvijas mīlestību,” secina Gunita Kulmane.
Viena diena priekšteču dzīvesvietā
2021. gada sākumā Pēteris Burģelis rakstīja, ka šoruden brauks uz Zaļeniekiem, un solījums tika pildīts. Ar viņu kopā bija māsa Melānija Desubrē (Dessoubret), kas vairākus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Francijā un ir angļu valodas un ontropoloģijas pasniedzēja augstskolā. Klāt bija arī ģimenes draugs Devins Heiss (Hayes).
“Nevarēju nepasmaidīt, kad pirmajās sarunās ar viesiem uzzināju, ka Pēteris “Garezerā” darbojas kā revizors, jo zinu, ka arī viņa vecvecvectēvs vismaz divdesmit gadu pildīja šo amatu Zaļenieku Konzumbiedrībā. Vēl saskatīju līdzību ar to, ka Miķelis bija darbojies Zaļās draudzes baznīcā, savukārt Pēteris aktīvi darbojas Milvoki latviešu draudzē,” stāsta Gunita Kulmane.
Vispirms tālie viesi aizvesti uz Zaļās draudzes baznīcu, kur kristīti, iesvētīti un laulāti daudzi viņu ģimenes priekšteči. “Bija ļoti īpaši kopīgi apskatīt grāfienes Aleksandrīnes Mēdemas un viņas meitu izšūto paklāju, kas glabājas baznīcā. Ir liecības, ka grāfienes bērēs 1914. gadā atvadu vārdus Konzumbiedrības vārdā teica Miķelis Burģelis,” piezīmē Gunita Kulmane. Tālāk viņa kopā ar viesiem devās uz uz Zaļenieku kultūras namu, agrāko “konzumu”, no kura zāles Miķelis Burģelis tika izvadīts pensijā.
Uznākot pamatīgai lietusgāzei, uz vēlāku laiku tika atlikts brauciens uz Stuļģu kapiem. Viesus no izmirkšanas lietū paglāba Dzirnavu Bērziņu saimniece Anita Reihenbaha, kas aicināja savās mājās. Tur risinājās sarunas par to, ka Anitas vectēvs Jānis Bergs, savulaik Zaļenieku pagasta vecākais, ilgus gadus kopā ar Miķeli Burģeli bija darbojies Zaļenieku biedrībās. Atklājās, ka vairākās Anitas vecmammas Bertas Bergas fotogrāfijās, ko Reihenbahu ģimene rūpīgi glabājusi cauri laikiem, ir redzams arī skolotājs Burģelis.
“Dārgajiem viesiem taču nebija fotogrāfiju, kurās redzams Miķelis Burģelis, tādēļ ļoti centos tās sameklēt. Lūdzu palīdzību apkārtnes vecajām dzimtām, lai tās pārlūko savus albumus. Grūtības radīja tas, ka nezināju, kā viņš izskatījās spēka gados. Man par lielu prieku Āboliņu dzimtas albumā, kas jau paaudžu paaudzēs dzīvo Jēkabniekos, atradās fotogrāfija ar Miķeli un viņa sievu brieduma gados. Kad nu bija skaidri zināms, kā abi izskatās, atlika pārlūkot vēl citas senās fotogrāfijas. Tādējādi gan Arita Liepiņa, gan es savos krājumos atradām foto ar skolotāju Burģeli. Milzīgs paldies visiem, kas iesaistījās un centās palīdzēt,” raksta Gunita Kulmane.
Kad mitējās lietus, viesi apmeklēja Stuļģu kapus. “Tas bija bezgala aizkustinoši – apzināties, ka beidzot, pēc septiņdesmit gariem gadiem, pie Miķeļa un Katrīnes bija ieradušies viņu pēcteči. Mums visiem tas bija emocionāls brīdis,” atceras Gunita Kulmane. Pēc tam tika braukts uz bijušo Jēkabnieku pamatskolu, kur aizritēja Miķeļa Burģeļa darba mūžs. Tur viesus laipni uzņēma mājas saimniece Laine Mugurēviča.
Gunita Kulmane turpina uzturēt saiti ar Burģeļiem trimdas zemēs un priecājas, ka Miķeļa un Katrīnes mūža devums vairs nav tiem sveši. Turklāt Melānijas meita lūkojot iespējas atbraukt uz Latviju mācīties.
