“Nereti ar bažām uz ielas redzu, ka māmiņas neskatoties steigā rauj bērnus pāri gājēju pārejai. Satiksmes noteikumos tiešām ir rakstīts, ka gājējiem uz gājēju pārejas ir priekšroka, taču pirmais gājēja pienākums pie gājēju pārejas ir pārliecināties, vai automašīnas, kas brauc pa ielu vai ceļu, atrodas no viņa drošā attālumā. Savukārt autovadītājam, redzot ceļa zīmi “Gājēju pāreja”, ir pienākums pārliecināties, ka neviens gājējs šai pārejai netuvojas. Tikai sadarbojoties visiem satiksmes dalībniekiem, rodas garantija, ka ceļu satiksmē būs bez cietušajiem,” saka pieredzējis autovadītāju skolotājs, autoskolas “Tālbraucēju akadēmija” īpašnieks Ainārs Grundmanis. Viņš ir arī deputāta kandidāts partijas “Kam pieder Latvijas valsts?” (KPV LV) deputātu kandidātu listē apvienotajam Jelgavas novadam. Iešanai politikā viens no viņa mērķiem esot autovadītāju apmācības sistēmas sakārtošana, bet otrs – visas sabiedrības izglītošana ceļu satiksmes drošības jomā, kas esot jāsāk jau pirmklasniekiem.
Iesaistīties politikā A.Grundmani vedinājušas agrākā partijas KPV LV līdera Artusa Kaimiņa aktivitātes. Viņa iespaidā iestājies KPV LV. Tur piedalījies dažos pasākumos, līdz, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, uzrunāts balotēties. “Šāda iesaistīšanās politikā man ir kaut kas jauns. Es gribu, lai mani sadzird. Šis manā dzīvē ir laiks, kad savu uzkrāto pieredzi vēlos nodot nākamajām paaudzēm,” uzsver A.Grundmanis.
Formula paliek nenopirkta
Bērnībā vasaras A.Grundmanis vadījis pie vecvecākiem laukos Kurzemē pie Kabiles. Vecāmāte, mazdēlam vakarā mājās pārnākot, pukojusies, ka baltums viņam atlicis vienīgi zobos un acīs. Viss pārējais noputējis un nosmērēts. A.Grundmanis stāsta, ka bērnībā audzis vectēva kāpurķēžu traktorā “T-74”. Tur dažkārt pie vadības kloķiem pat vectēvu aizvietojis, tur arī modusies interese par tehniku.
Agrā jaunībā vēlējies kļūt autosportists. Pirmajās sacensībās pa ledus apli braucis ar kolhoza “Padomju Latvija” bobiku “GAZ-69”, pēc tam lika lietā tēva žiguli un kvalificējās 1. sporta klasei. 1990. gada autosporta sezonas beigās jaunajam censonim bija sarunāts, ka no leģendārā braucēja Andra Štāla iegādāsies sacīkšu auto formulu “Vostok-3”. Tomēr darījums nav sanācis.
Tad A.Grundmanis saņēmis piedāvājumu strādāt Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), kas veica autovadītāju pārbaudes (padomju laikā tas bija milicijas autoinspekcijas darbs). Šajā jomā darba netrūka. Taču 1993. gadā nācis piedāvājums no šī stabilā darba valsts iestādē pāriet uz Latvijas–Austrijas kopuzņēmumu un pašam sēsties pie smagās automašīnas stūres, dodoties reisos pa visu Eiropu, kā arī Baltkrieviju un Krieviju. “Mēs tolaik bijām celmlauži starptautiskajos kravu pārvadājumos. Krievijā, Polijā un arī citviet uz ceļiem uzdarbojās laupītāji. Tajā laikā, kad vēl nebija bankas karšu un šoferiem nācās vest skaidru naudu, tas bija bīstams darbs. Atceros gadījumu, kad itāļu kontrolieris nekādi negribēja saprast, kāpēc es par maksas ceļa lietošanu nevaru samaksāt lirās, nacionālajā valūtā. Gribēju jau maksāt graudā, atdodot savu ādas jaku, līdz beidzot mani palaida tāpat,” ar smaidu atceras pieredzējušais šoferis.
Stress pāriet, ja saprot būtību
1998. gadā nāca piedāvājums strādāt par autobusa šoferi uzņēmumā, kas arī veica starptautiskos reisus. Šajā darbā A.Grundmanis sastapa savu dzīves draudzeni Ievu, kura strādāja par autobusa stjuarti. Izveidojās ģimene. Lai biežāk varētu būt pie ģimenes, mājās, A.Grundmanis atgriezies savā agrākajā profesijā – atkal sācis mācīt autovadītājus. “Kļuvu par auto braukšanas instruktoru tiem cilvēkiem, kuriem jau ilgstoši nekādi nebija veicies pabeigt autoskolu. Septiņdesmit procenti no maniem audzēkņiem bija inteliģento profesiju pārstāvji. Skolotāji, dakteri, grāmatveži, trešdaļa vecumā piecdesmit un plus. Toreiz tapa ģimenes uzņēmums “GEMEIA” (tā nosaukums ir veidots no uzvārda un ģimenes locekļu vārdu pirmajiem burtiem), kurā strādā arī sieva Ieva. Arī viņa apguvusi autovadītāju apmācības instruktora un teorijas pasniedzēja profesiju. Izglītību paaugstināja arī pats ģimenes galva, divtūkstošo gadu sākumā neklātienē beidzot Rīgas Aeronavigācijas institūtu, kur ieguva ekonomista kvalifikāciju transporta organizēšanas jomā.
2010. gadā A.Grundmani kā lietpratēju autovadītāju pārbaudīšanā uzaicināja darbā Latvijā lielākais kravu pārvadāšanas uzņēmums “Kreiss”. “Tas bija ekonomiskās krīzes laiks, kad daudzi mainīja profesijas. Uzņēmumam “Kreiss” bija svarīgi pieņemt darbā šoferus, kuri tiešām šim amatam der. Vēl tolaik visur ES sāka šoferiem prasīt profesionālās kompetences sertifikātu – tā saukto 95. kodu,” viņš atceras. “Kreisa” paspārnē arī tapa Tālbraucēju akadēmija, kas pēc dažiem gadiem atdalījās kā patstāvīgs uzņēmums.
Uz Jelgavu brauc pat no Rīgas
Kopš 2016. gada A.Grundmaņa izveidotais uzņēmums mājvietu atradis Jelgavā, Meiju ceļā 62. Pastāvīgi dažādā statusā uzņēmumā strādā vidēji četri pieci darbinieki un ir divas automašīnas, ar kurām tiek veikta vadītāju apmācība. Izrādās, ka Tālbraucēju akadēmija pirmā sākusi apmācīt šoferus braukšanai ar puspiekabi (tā saucamo fūri). Diemžēl Rīgā vēl joprojām ir iespēja likt eksāmenu vienīgi ar smago auto, kuram pievienota piekabe uz četriem riteņiem, kas manevros ir vadāma krietni citādāk. “Taču darba tirgū visvairāk ir pieprasīta tieši prasme vadīt automašīnas ar puspiekabi. Rīdzinieki, kuri grib to apgūt un nokārtot tiesības, brauc uz Jelgavu,” lepojas autoskolas īpašnieks. Vidējais apmācību apjoms ir 15 kursantu apmācību ciklā, kas ilgst četrus mēnešus.
Saistībā ar autovadītāju instruktoru sociālajām garantijām A.Grundmanis sūrojas, ka būtu vajadzīgs tikai nedaudz izmainīt Ministru Kabineta noteikumus, lai šīs profesijas pārstāvji būtu kvalificējami kā skolas mācībspēki, nevis pašnodarbinātie, kuriem ar nodokļu nomaksu bieži vien nav pienācīgas kārtības. “Nesen satiku pazīstamu instruktoru, kuram ir sešdesmit gadu, bet pensiju nav iekrājis – nav tiesīgs saņemt nekādas kompensācijas sakarā ar pandēmiju, kad uz četriem mēnešiem bija pilnībā apturēta autovadītāju apmācība. Bet cilvēks par instruktoru ir strādājis visu mūžu!” uzsver topošais deputāts. Arī Tālbraucēju akadēmijā, izņemot pašu īpašnieku, strādā lielākoties pašnodarbinātie. “Protams, mūsu pakalpojums kļūs dārgāks, ja pilnībā tiks maksāti nodokļi. Tomēr es gribu, lai mūsu nozare būtu tīra un ilgtspējīga!” Blakus darbam Tālbraucēju akadēmijā A.Grundmanis piekrita vadīt arī autobusu pasažieru pārvadātāja uzņēmuma “Lux Express” bāzi Latvijā.
Domājot par to, ko viņš kā politiķis varētu darīt apvienotā Jelgavas novada pašvaldībā, A.Grundmanis teic, ka vēlas uzlabot satiksmes drošību. Pirms desmit gadiem viņš kopā ar sievu Ievu Ozolnieku vidusskolā, kur mācās viņu bērni, prezentējis ceļu satiksmes kustības dalībnieka mācību, kas būtu jāapgūst skolēniem jau no pirmās klases. “Tas būtu lieliski, ja kaut kas tāds izdotos varbūt kā pilotprojekts Jelgavas novada skolās!” teic deputāta kandidāts un uzsver, ka Latvija vēl aizvien ir starp pēdējām ES valstīm ceļu satiksmes drošības jomā.
Ainārs Grundmanis
■ Dzimis 1967. gadā Rīgā.
■ Mācījies Rīgas 10. arodskolā par autoatslēdznieku, autovadītāju instruktoru kursos.
■ Absolvējis Rīgas Aeronavigācijas institūtu.
■ Šoferu apmācību uzņēmuma “Tālbraucēju akadēmija” izveidotājs un vadītājs.
Politiskā partija “KPV LV” Jelgavas novadā
1. Jurģis Miezainis
2. Ērika Dižgalve
3. Aivars Krūmiņš
4. Kristīne Ragažinska
5. Māris Dzenis
6. Aija Sondare
7. Jānis Bergmanis
8. Anna Balašova
9. Ainārs Grundmanis
10. Zane Kanonoviča
11. Jānis Apaļais
12. Diāna Ciganova
13. Alvis Zundmanis
14. Didzis Šteinerts
15. Arnis Vējš
16. Andris Vincāns
17. Aldis Beķeris
18. Andrejs Andruškevičs
19. Ričards Ziediņš
20. Intars Maurags
21. Jausma Balašova
22. Māris Kučinskis
