Novembris kopš Latvijas neatkarības atgūšanas saistās ar patriotisma pārpildītiem svētkiem – Lāčplēša un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu –, kad, kā tas pienāktos kārtīgas nācijas pārstāvjiem, pilsētas vajadzētu sapost svētku rotā un….
Novembris kopš Latvijas neatkarības atgūšanas saistās ar patriotisma pārpildītiem svētkiem – Lāčplēša un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu –, kad, kā tas pienāktos kārtīgas nācijas pārstāvjiem, pilsētas vajadzētu sapost svētku rotā un, atliekot malā ikdienas steigu, ikvienam iedzīvotājam kaut uz mirkli aizdomāties par savu valsti, pieminot arī tos, kas par tās brīvību atdevuši dzīvības. Ejot pastalās pretī Latvijas izaugsmei, arvien vairāk esam tās nodeldējuši, un varbūt tādēļ šis rudens mēnesis, kas senlatviešiem saistījās ar veļu laiku, pašlaik apziņā kļuvis par līdzinieku pārējiem vienpadsmit. Un nekas netiek darīts, lai cilvēkiem sirdīs iedegtos lepns prieks par piederību šai valstij. Drīzāk pretēji – kā savdabīga dāvana svētkos tiek servēta jau ieilgusī politiskā ķīvēšanās un segas raušana katram uz savu pusi, algu “apciršana” un vēl nez kādi skandāli ar atkritumu apsaimniekošanu un pārstrādi.
Bēdīgi, bet fakts, – vērojot novembrī notiekošos pasākumus, it sevišķi Lāčplēša dienā, ar katru gadu tur redzamo cilvēku sejās laiks ievelk arvien dziļākas grumbas, bet gados jauno brīvības cīnītāju pieminētāju rindas kā bija, tā paliek šķidras. Gribot negribot jāpiekrīt tiem, kas ne reizi vien runājuši par iztrūkstošo patriotisma audzināšanu jau no skolas sola. Skat, nemaz tik ilgs laiks nepaies, un kādam kā jauna Amerikas atklāšana šķitīs Jāņa Čakstes vai Kārļa Ulmaņa vārds, un vai tad no tādiem varēs izaugt cilvēki, kuru rokās nodot valsts vadību?
Neviens jau nerunā par auseklīša nēsāšanu pie ikdienas apģērba vai “Nevis slinkojot un pūstot” dungošanu visos ģimenes godos, drīzāk par vienkāršu ticību savai valstij, kas, nemākuļu vadīta, nonākusi dziļā purvā, taču kā gaismas pils gatava pacelties jaunā spožumā. Tik tas piemērotākais Lāčplēsis nav atradies, laikam jau tiešām kā tajā senajā dziesmā kāds viņam lāča ausis noplēsis vai arī Laimdotai apnicis auklēties ar spēkavīru, un tā viņu aiztriekusi strādāt uz Īriju.
Skolas sols un bērnība ģimenē, protams, ir vieni no svarīgākajiem aspektiem, kas ļauj no ierindas pilsoņa izaudzināt savas Dzimtenes patriotu, taču nevajadzētu aizmirst, ka apkārtējā vide nozīmē ļoti daudz, un, pat, ja apziņa to visu nefiksē, zemapziņai no garāmslīdošiem mirkļiem ātri vien izdodas izveidot kompleksu priekšstatu par valstī notiekošo.
Tāpēc nepatīkama ir tirgotāju pārmērīgā dzīšanās pēc peļņas, tādējādi ne viens vien ārzemēs izplatīts svinēšanas iemesls “ievazājies” arī pie mums. Ja palūkojamies, ar kādiem niekiem tiek pārpildīti veikalu plaukti, piemēram, Valentīna dienā vai vēl pavisam nesen Visu svēto dienā, rodas jautājums – kādēļ gan pašu svētki palikuši lielās izrādes statistu lomā? Varbūt tiem pietrūkst krāsainības, simbolisma vai ražotāju izdomas? Kāpēc netrūkst ķirbveidīgo sveču helovīnā un 500 dažādu veidu siržu visu mīlētāju dienā, bet, lai nopirktu simbolisku valsts karogu 18. novembrim, jāapskrien gandrīz vai visas pilsētas tirdzniecības vietas, lai trūcīgajā piedāvājumā atrastu vienīgi kaut ko “plastmasīgu” un diezgan prastu?
Var jau būt, ka viss ir kārtībā, svešie svētki arī ir vajadzīgi, lai izrautos no Latvijai tik ierastajām daudzajām piemiņas dienām, taču ka tik kādā brīdī atkal nesanāk, ka pamodušies vairs īsti nesapratīsim, vai mums virsū uzsēdies kāds milzīgs meža iemītnieks, trollis vai karoga ar austošu sauli plivinātājs.
