Šonedēļ beidzās laiks, kas Latvijas vēstures annālēs tiks rakstīts ar Aigara Kalvīša vārdu.
Šonedēļ beidzās laiks, kas Latvijas vēstures annālēs tiks rakstīts ar Aigara Kalvīša vārdu. Trešdien viņš, kā solījis, Valsts prezidentam Valdim Zatleram iesniedza savas valdības demisijas rakstu. Kāpēc tam nācies atkāpties, apspriests, rakstīts un rādīts tik daudz, ka liekas, nekas apslēpts vairs nav palicis. Ieskaitot to, kā ar viņa pārstāvētās Tautas partijas īpašo gādību slepeni zoodārzā izraudzīja Valsts prezidentu. (Interesanti, kur un kādos apstākļos tika izraudzītas Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūras?)
Ja bijušais Saeimas prezidija vadītājs Indulis Emsis plašsaziņas līdzekļus lutināja ar saviem spārnotajiem izteicieniem, Kalvīša kungs visu trīs gadu laikā, kamēr pildīja valdības vadītāja pienākumus, neko īpaši oriģinālu un sev zīmīgu nepateica. Ja nu vienīgi pašlaik jau leģendāros vārdus par “septiņiem trekniem gadiem”. Tie tika sacīti saistībā ar Latvijā gaidāmajiem ES miljardiem. Jaungada naktī no tālrādes ekrāna izskanējuši, tie divus gadus joprojām tiek pieminēti. Un, kā noprotams, ar gana lielu ironijas devu – kas būs tie, kam tiks treknākais kumoss? Bijušajam premjeram, nupat tiekoties ar reģionālo izdevumu žurnālistiem, “Ziņas” uzdeva jautājumu, vai, nonākot Saeimas deputāta krēslā, viņš nemēģinās lauzt gados iesīkstējušo tradīciju, par kuru gadiem kurnējušas pašvaldības. Valsts budžeta un ES fondu līdzekļi pārāk bieži tiek tiem, kas pārstāv “pareizo” partiju bloku vai laikus paspējuši tajā iestāties. Pasmaidījis Kalvīša kungs atbildēja apmēram no sērijas – deputāti ir tautas priekšstāvji, un viņi var lemt par līdzekļu sadalīšanu pēc saviem ieskatiem. Pat tad, ja valdības piedāvājums ir citāds, nekā tas bija nesenajā budžeta grozījumu gadījumā. Pēc tam gan visas valsts priekšā bija jāraud skolas direktoram, kura vienīgā vaina – pašvaldības vadītāja partejiskā piederība neatbilst valdošās koalīcijas sastāvam.
Pašlaik valstij daudz svarīgāk par bijušā premjerministra atmiņām uzzināt, kurš būs viņa pēctecis, kuri politiskie spēki veidos nākamo Saeimas un tātad arī valdības koalīciju. A.Kalvīša pārstāvētā Tautas partija, ja ne negaidīti, tad pa pusei prognozējami, viņa vietā izvirzījusi pašvaldības vadītāju – Edgaru Zalānu. No Kalvīša kunga sacītā varēja saprast, ka viņš izvēlēts, jo ir Saeimas deputāta, valdības biroja un Kuldīgas pašvaldības vadītāja pieredze. Pāris nedēļas ar reģionālās attīstības un pašvaldību ministra pienākumu nastu nespēšot uz viņu mest vecās valdības ēnu. Ja lūkojas no šā viedokļa, nu jau izbijušajam premjeram var piekrist. Ja vēl ņem vērā, ka A.Kalvītis kā Tautas partijas obligātus intereses objektus minējis finanses, ārlietas un reģionus, skaidrs, ka naudas plūsmas valstī no rokām netiks izlaistas. Arī vairāk nekā pusē republikas pilsētu pašvaldības vada šīs partijas pārstāvji.
Līdzšinējā informācija liecina, ka E.Zalānam konkurenci uz premjerministra krēslu veido Valdis Dombrovskis no “Jaunā laika” un
Ivars Godmanis no LPP/LC. Lai arī “jaunlaicēni” varbūt nopietni mēģina diskutēt par savu dalību koalīcijā un pat to vadīt, īsti ticams tāds variants neizskatās. Godmaņa kunga nonākšana “krīzes menedžera” amatā tad jau izskatās daudz reālāka pašreizējā četru partiju koalīcijā. Tomēr tas iespējams, ja pašlaik paralēli publiskajām sarunām kādā klusā Latvijas nostūrī nenorisinās pilnīgi citas sarunas. Ar daļēji tiem pašiem runasvīriem. Atceroties neseno epopeju ar Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšanu un apspriešanu un vēlāko “zoodārza realitāti”, tas neizskatās pārspīlēti. Tā teikt, ievērojot iedibinātās tradīcijas. Par to, ka sarunu dalībnieki ir ko sapratuši un būs mainījušies, nav vērts lolot ilūzijas.
