Laikā, kad katoļi aizlūdz par mirušajiem Dvēseļu dienā un luterāņi piemin aizgājējus Mūžības svētdienā, kapsētas iemirdzas svecīšu vakaros
Kad rudens tumsa sāk pārstaigāt zemi un daba ieslīgst ziemas snaudā, latvieši izsenis pieminējuši savus aizgājējus. Mūsdienās vairs reti kurš mielo viņu dvēseles, rijā vai klētī klājot veļiem galdu, kā to darījuši mūsu senči. Gadsimtu gaitā izpratni par pēcnāves dzīvi mainījusi gan kristīgā baznīca, gan ateistiskais uzskats. Tomēr iedegt sveces liesmiņas kapos ir dzīva tradīcija, kas novembra novakarēs apmeklēt kapsētas vilinās arī daudzus mūsu puses iedzīvotājus.
Nāk palīgā radi un draugi
Šosestdien pirmās liesmiņās iemirdzēsies sešas Jaunsvirlaukas pagasta kapsētas. «Svecīšu svētki šeit notikuši kopš senču laikiem. Piederīgie sabrauc no malu malām, visu nogrābj, saliek vainadziņus, svecītes. Ja piesalis – uzklāj skujas. Patlaban vēl nevar, jo tad augi izsūtīs. Sestdien visi kapi būs vienās uguntiņās,» svecīšu vakaru gaida Bērzkroga kapu ilggadējā pārzine Valda Sipčenko. Rūpes par kapsētu pēdējos gados gan oficiāli uzņēmies viņas mazdēls Jānis Čivželis, tādējādi kļūstot par sesto savā dzimtā, kurš, ziema vai vasara, gādā, lai bērēs, kapusvētkos un svecīšu vakaros viss būtu savā vietā. Taču tāpēc Valdiņa nesēž rokas klēpī salikusi. Ne tikai tāpēc, ka Bērzkroga kapsētā atdusas daudzi viņas mīļie, bet jau kopš bērnības ieaudzināts izturēties ar lieli pietāti un atbildību pret šo vietu. «Man bija astoņi gadi, kad vecaistēvs pirmo reizi lika zvanīt. Tajā laikā vēl nebija zvana torņa, bet divi stabi un klucis pa vidu. Kas tad man – dzin, dzin –, bet viņš tik ar štoku uzsit, ka ritmā vajag. Dzirde gan man no tā zvana tagad pabojāta,» sūrojas Valda.
Pamatīgas rūpes par kapsētu viņai jāuzņemas, arī tuvojoties svecīšu vakaram. Svētku dienā līdz ar gaismiņu tiek mobilizēti bērni, mazbērni, radi un kaimiņi, lai uzpostu katru kapu stūrīti. Arī tās apbedījumu vietas, kur tuvinieki nav rādījušies gadiem. Tādu gan nav daudz, atzīst Valda Sipčenko.
«Ploškas» neatzīst
«Svecīšu svētki mūsu kapos notiek vieniem no pirmajiem. Senāk bija Mirušo piemiņas diena, ko baznīca rīkoja novembra beigās, bet arī padomju laikos gāja ar mācītājiem. Centrā bija paaugstinājums, atbrauca divi trīs mācītāji, runāja un dziedāja tā, ka visi kapi skanēja. Tas bija vēl 1972. gadā, kad sāku strādāt. Vienu brīdi to aizliedza, bet vienalga mācītājs nāca ar savu kori. Deviņdesmitajos gados pārgāja tikai uz pavadītājiem, taču garīgajam vienmēr vieta atrodas,» teic Valda Sipčenko. Dažus gadus svecīšu svētkos Bērzkroga kapsētā līdzās uzņēmuma «Velis-A» pārstāvjiem kalpo arī Staļģenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Sandis Ratnieks.
Ilggadējā Bērzkroga kapu pārzine atzīst, ka gadu gaitā svecīšu vakaru tradīcijas īpaši nav mainījušās. Iespējams, ļaudis vien kļuvuši savrupāki – ceremonijas laikā viņi nesteidzas tuvāk norises vietai, bet paliek pie savu piederīgo atdusas vietām. Daudzi, īpaši gados jauni cilvēki, tā arī nesagaida svinīgā pasākuma sākumu. «Sakopj kopiņas, saliek svecītes un vainadziņus un laižas, bet kādi 50 cilvēki vienmēr jau paliek,» novērojusi Valda. Viņa min, ka sveču «mode» šajos gados gan ir krietni mainījusies. «Es tās «ploškas» un aizvākotās kapu sveces neatzīstu, bet ikreiz lieku četras «dzīvās» sveces. Dzīvs paliek dzīvs – lai drebinās vējā un smaržo,» savu tradīciju atklāj Valda Sipčenko. Ilggadējā kapsētas pārzine pārliecināta, ka arī svecīšu svētki turpinās dzīvot tautas apziņā. Viņasprāt, pulcēties kapos vairākas reizes gadā nav par daudz.
Lietus, vējš vai sniegputenis
«Svecīšu svētki mums ir kā atskaites punkts visam gadam,» teic apbedīšanas uzņēmuma «Velis-A» vadītājs Aldis Knāviņš. Novembra sestdienas un svētdienas viņa komandai ir viens no karstākajiem darba laikiem. Šogad vien ceremoniju vadītājiem un mūziķiem jāpaspēj uz 25 Jelgavas, Valgundes, Svētes, Glūdas un Jaunsvirlaukas kapsētām, kurp aicinājusi pašvaldība un vietējās pagastu pārvaldes. «Izpildām gan laikmetīgo, gan garīgo repertuāru, bet uzskatu, ka svecīšu svētkos būtu jāpiedalās arī garīdzniekam, kurš dod savu svētību gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Kopš Svētās Annas draudzē vairs nekalpo Tālis Rēdmanis un Aivars Gusevs, sadarbojamies ar katoļu katedrāles priesteri Juriju Gorbačevski,» stāsta Aldis Knāviņš, piebilzdams, ka svinīgais pasākums notiek neatkarīgi no laikapstākļiem. Piedzīvots gan lietus, gan spēcīgs vējš, gan varens sniegputenis. «Ko mēs darījām? Sadzinām no abām pusēm kopā busiņus un spēlējām,» teic uzņēmuma vadītājs. Viņš atklāj, ka no nākamā gada mainīsies Mirušo piemiņas dienas pasākuma norises laiks Jelgavā. Līdz šim tas rīkots novembra trešajā svētdienā. Šajā laikā parasti tiek svinēti valsts svētki, tāpēc panākta vienošanās, ka svecītes Jelgavas kapsētās organizēti tiks iedegtas novembra pēdējā svētdienā. ◆
Man pietiek ar kapusvētkiem
Kaspars Kovaļovs, Jelgavas Sv. Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs
◆ Luterāņu baznīcai vairāk raksturīgi ir kapusvētki. Tas ir stāsts par kādu mācītāju Alūksnes pusē, kurš novēroja, ka latvieši vairāk pulcējas kapos, nevis baznīcā, tāpēc viņš devās turp uzrunāt cilvēkus. Taču mēs zinām, ka padomju vara centās izraut visu, kas saistās ar baznīcu. Kristības aizvietoja bērnības svētki, iesvēti – svinīga stāšanās komjaunatnē. Arī kapusvētki tika pabīdīti malā, lielāku akcentu liekot uz svecīšu vakariem veļu laikā, kas vairāk balstās tautas tradīcijā. Sarunas ar veļiem – tas jau ir pagānisms! Tāpēc es svecīšu vakaros nepiedalos. Zinu kolēģus, kas šādi izmanto katru iespēju pasludināt evaņģēliju. Tas nav nekas nosodāms, bet man pietiek ar kapusvētkiem, kuru šovasar bija vairāk nekā 20. Mums, luterāņiem, ir arī sava Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena, kas tradicionāli noslēdz Baznīcas gadu un šogad notiks 24. novembrī. Šajā dienā būs īpašs dievkalpojums, kurā pieminam mūsu aizgājējus. Lai paturētu prātā augšāmcelšanās cerību. To, ka nepaliekam tikai par zemi. Ar šādu cerību arī dodamies kopt savu piederīgo kapiņus.
Vai šādi svētki vajadzīgi? Protams!
Harijs Krūze, kapu muzikants un izvadītājs ar 47 gadu pieredzi
◆ Latviešiem pieņemts arī darbu steigā neaizmirst mūžībā aizgājušos ģimenes locekļus, radus un draugus. Kad rudens darbi apdarīti, īsi pirms tam, kad sniegs apklās zemi, ejam uz kapsētu. Arī kapi jāsagatavo ziemas mieram. Iedegtās svecītes kliedē tumsu, tās ir gaišas un siltas atmiņu uguntiņas, tās vieno ciemā atnākušos ar kapsētā dusošajiem. Man atmiņā vēl nesenā pagātne, kad svecīšu svētkus rīkoja laicīgā vara. Padomju tradīciju komisijas sēru sekcijā tika organizēta rīcības komiteja, katrs tās loceklis atbildēja par sev uzticēto pienākumu. Speciāli autobusu maršruti uz kapsētām, gāzes saimniecības speciālistu izgatavotas un uzstādītas gāzes sveces, līniju tehniskā mezgla vīru nodrošināta skaņas translācija, svecīšu tirdzniecība pie kapsētām, bet galvenais – mūsu godājamo sēru ceremoniju vadītāju un mūziķu sagatavota programma. Laikiem mainoties, daudz kas no tā zudis. Liels nopelns svētku izveidošanā bija Latvijas sēru ceremoniju vadītāju lepnumam Ivaram Stankevičam, kuram 12 gadu šajos svētkos nu svecīti aizdedzam pašam. Arī es tiku ierauts šajā skumjo svētku virpulī. Tapa dzejoļi, katru gadu pa jaunai dziesmai, lai Jelgavas svecīšu svētki būtu par paraugu, kā vienmēr, visai Latvijai. Tas nav teikts par skaļu. Kapsētu tradīcijas pie mums brauca mācīties visas republikas izvadītāji. Bet mana «Sveces dziesma», rakstīta vieniem deviņdesmito gadu svecīšu svētkiem, dzīvo vēl šodien.
Vai šādi svētki vajadzīgi? Protams! Tie ir mūsu, latviešu, svētki. Agrāk piedalījāmies arī kapusvētkos vasarā, bet tagad tie ir reliģisko konfesiju rokās. Lai tā arī būtu, bet par emocionālo piesātinājumu jāatbild katram rīkotājam pašam. Bija pat gads, kad arī Mātes dienā rīkots pasākums Jaunsvirlaukas ciema kapsētās, bet tas jau laikam par daudz – kopā ar katru konfesiju sanāk kādas piecas reizes gadā. Tik bieži mēs nedrīkstam aizgājušos traucēt.
