Vēstures gaitā Latviju ir skāruši dažādi kari – I. un II. pasaules karš, Neatkarības karš, «reņģu karš», «naftas karš».
Vēstures gaitā Latviju ir skāruši dažādi kari – I. un II. pasaules karš, Neatkarības karš, «reņģu karš», «naftas karš». Tagad pienācis laiks arī cūkām. No ziemeļiem šurpu virzās igauņu cūkgaļas «ordas», kuras draud iekarot Latvijas tirgu. Un iekaro, izrādās, veiksmīgi, jo latviešu cūkas neesot kaujasspējīgas – par to liecina statistika. Septembrī 52% (223 tonnas), oktobrī 42% (206 tonnas), decembrī 54,8% (259 tonnas) no Latvijā pārstrādei iepirktās gaļas esot Igaunijā. Statistika ir briesmīga lieta, tā zina visu, izņemot varbūt to, cik daudz Latvijā no tās pašas jeb caur to pašu Igauniju ienāk «kreisā» gaļa.
Bēdīgi to konstatēt, taču, kā liecina tā pati lielā briesmone statistika, latviešu kotlešu un desu bāze satur daudz vairāk speķa nekā igauņu analogs. Tad nu latvju cūku virspavēlnieks Vilis pieņem aizsardzības pasākumus, lai aizsargātu mūsu tirgu un tautsaimniekus. Atļaujot ienākt igauņu cūkām, uz kārts ir likta mūsu pašu aizgalda māksla, proti, igauņu lētākā un kvalitatīvākā gaļa izputināšot latviešu cūkkopjus. Rodas jautājums… Kāpēc igauņi ir spējīgi izaudzēt liesas cūkas, bet mēs ne? Vai viņi ir labāki par mums?
Vilis izdomāja, ka varētu ierobežot igauņu un latviešu cūku importu, uzliekot kvotas un muitas tarifus cūkgaļai, respektīvi, stipri samazinot importa apjomu. Mēneša kvota no Igaunijas ievestajām dzīvajām cūkām ir 13, no Lietuvas – 22 tonnas, savukārt no Igaunijas importētajai cūkgaļai – 45, bet no Lietuvas – 7 tonnas. Ja kvotas tiek pārsniegtas gadījumā ir jāmaksā muitas tarifi – 42% apjomā.
Nedaudz skaitļu. Pārstrādātāji igauņu cūkgaļu iepērk vidēji par Ls 0,86, latviešu – par Ls 0,92 – 1 (bez PVN), taču, ņemot vērā kvalitāti, iepērkot igauņu gaļu, uzņēmumi ar katriem 100 kilogramiem vinnē no 10 līdz 15 latiem. Pārstrādājot mēnesī, teiksim, 100 tonnas gaļas, pārstrādātāji ieekonomē no 10 000 līdz 15 000 latu. Loģiski, ka izdevīgāk ir aplaimot igauņus. Taču, ko darīt ar pašu cūkganiem? Tiem, kas no cūkaudzēšanas neko nesaprot, piemēram, man, ir viegli ieteikt, lai audzē cūkas bez speķa, taču prātu nodarbina jautājums, kur ir problēma? Sākām taču no vienas vietas…
Par galvu jaucas vēl viens jautājums. Kā igauņu cūkas spēs iznīcināt latviešu cūkganus, ja patlaban, kā rakstīja «Diena» 8. janvārī, Latvijā saražo tikai ap 60% no visas nepieciešamās cūkgaļas? Tas nozīmē, ka gaļas nepietiek. Kur tad ir krīze?
Jāpiezīmē, ka mūsu cūku patrons Vilis ir ārkārtīgi neizlēmīgs saistībā ar šo kvotu ieviešanu. 29. decembra sēdē valdība atbalstīja to ieviešanu, pagājušās nedēļas laikā «muļķu» premjers vairākkārt mainīja savas domas par nepieciešamību aizsargāt vietējos ražotājus… Trešdien Vilis uzsvēra nepieciešamību rūpēties par vietējiem lopkopjiem. Ceturtdien Krištopana kungs nokļuva pat līdz Tallinai, kur, neskaitot pārrunas par NATO, ES, abu valstu divpusējām attiecībām ar Krieviju, pārsprieda arī situāciju «cūku frontē». Pēc vizītes un pārrunām ar «esti kurrātiem», Krištopans preses konferencē izteica cerību, ka Saeima valdības iesniegto likumu par importa kvotām cūkgaļai nepieņems. Taču piektdien uzsvēra, ka likumprojektu no Saeimas neatsaukšot. Pirmdien Vilis nolēma, ka jautājums ir gana sarežģīts, tāpēc nopietni jāapsmadzeņo, jo Vilis mums taču ir cilvēks, kurš visu apsver, kurš neizdara pārsteidzīgus lēmumus. Varbūt viņš atcerējās, ka galu galā jābūt arī godīgumam konkurences jomā? Kaut kas konkrēts atgadījās otrdien, kad Ministru kabinets pēc vairāku stundu diskusijām nolēma atsaukt likumprojektu par kvotām.
Interesanti, kas slēpās aiz Krištopana jocīgās viedokļu maiņas? Problēmas sarežģītība? Nekompetence? Korupcija? Varbūt vietējie cūkgani ir gatavi maksāt par kvotu ieviešanu, bet igauņi caur «Rīgas miesnieku» (RM) pārsolīja? Varbūt…
Lai arī Vilis ar nagiem, ragiem un zobiem un vēl sazin ar ko bija gatavs aizstāvēt Latvijas cūkgaļas tirgu no igauņu invāzijas, tomēr smaidu uz lūpām izsauc tas, ka no Igaunijas gaļu importē, kā teica Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks Jānis Kinna, tikai divi uzņēmumi – a/s «Rīgas miesnieks» un «Lido». Turklāt 88% «Rīgas miesnieka» akciju pieder Igaunijas Rakveres gaļas kombinātam, kas ir lielākā cūku «laboratorija» Igaunijā. Kā liecina oficiālie dati, RM desās pārtaisa 75% igauņu un 25% latviešu cūku gaļas. Loģiski.
Ieviešot šīs kvotas, Krištopans, pirmkārt, atzītu, ka mūsu gaļa ir nekvalitatīvāka. Kas vainīgs, tas bailīgs. Ja mūsu gaļa ir konkurētspējīga, tad kvotu ieviešana ir pilnīgs absurds. Otrkārt, Latvija riskē pārkāpt Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus, brīvās tirdzniecības līgumu un vēl jo vairāk – ja mēs virzāmies uz ES, tad politiski kvotas ir ārkārtīgi tuvredzīgs gājiens. Te izpaustos latviešu nekonsekvence, jo ES robežās nav muitas robežu.
Interesanta ir BNS sniegtā ziņa, ka tā dēvēto cūku karu starp Latviju un Igauniju izbeigt palīdzēja abu valstu premjerministru «personīgie kontakti». Ko tas varētu nozīmēt, ja, pieņemot valstiski svarīgus lēmumus, tiek ņemti vērā šādi kontakti.
Lēkājot no viena viedokļa uz otru, Krištopans sevi ir apliecinājis kā nekompetentu Ministru prezidentu… Ar viedokļiem «driblēt» kā ar basketbola bumbu nav Ministru prezidenta cienīgi.
