«Augšup un lejup kā mīlošas sievietes krūts», šos dzejnieka Anšlava Eglīša vārdus droši var teikt par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
“Augšup un lejup kā mīlošas sievietes krūts”, šos dzejnieka Anšlava Eglīša vārdus droši var teikt par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tos viņa arī vakar citēja savā preses konferencē, noslēdzot astoņu gadu prezidentūru un atbildot uz jautājumu, vai šo gadu laikā spējusi iemantot Latvijas iedzīvotāju mīlestību un cieņu. Un prezidentei var piekrist. No zināmas piesardzības 1999. gada jūnijā, kad plašākai sabiedrībai līdz šim nezināmā Freibergas kundze kļuva par valstī augstāko amatpersonu, viņa pēc astoņiem gadiem pamet amatu kā pasaulē pazīstama politiķe, kas iemantojusi arī Latvijas cilvēku atzinību.
Protams, daudzi iebildīs, ka tādu Latviju vairums planētas iedzīvotāju nemaz nezina, kur nu vēl atrast kartē, taču viņi, ticamākais, nemācētu nosaukt arī pašreizējo Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru. Starp citu, VVF bija viena no kandidātēm uz šo augsto amatu. Protams, cerības uz viņas nokļūšanu tajā bija nelielas un balstītas “lielajā” politisko milžu savstarpējā cīņā. Tajā pašā laikā tikai nepilnu astoņu gadu laikā gūtā atpazīstamība un atzinība politisko grandu vidū ir augstākās raudzes rādītājs, ko diezin vai tuvākajos gados kādam viņa pēctecim izdosies atkārtot. Tas nu būtu jāatzīst, lai arī cik augstu kāds vēlētos celt jauno Latvijas prezidentu. (Starp citu, VVF vietā Baltijas līdera lomu itin labi varētu uzņemties Igaunijas prezidents Henriks Ilvess, kura harizma līdz šim bija mūsu prezidentes ēnā.)
Tā ka var droši teikt – mūsu prezidentei par saviem astoņiem gadiem nebūtu īpaši ko kaunēties, kur nu vēl pārmest. Ja arī likās, ka vairāk uzmanības viņa bija pievērsusi ārpolitiskām aktivitātēm, jāatzīst – to prezidente paveica spoži, jo pirmais atjaunotās Latvijas prezidents Guntis Ulmanis nebija ne tik veiksmīgs tēla nesējs, kur nu vēl spodrinātājs. Ņemot vērā pēdējā gada laikā VVF sāktās aktivitātes iekšpolitikā, jāteic, ka viņas negaidītais “iznāciens” bija īsti laikā, lai pēc sevis atstātu gana saviļņotu pašmāju politikas duļķaino dīķi. Šajā sakarā gana interesanta vakardienas preses konferencē šķita prezidentes atbilde uz jautājumu par iespējamo iesaistīšanos kādas partijas rindās. “Demokrātiskā sabiedrībā tādas privilēģijas [iesaistīties politiskā partijā] ir jebkuram balsstiesīgam pilsonim,” bija viņas atbilde. Tas gan nav ne jā, ne nē, bet, ņemot vērā, ka VVF savu politisko stāju pēdējos gados arvien vairāk stiprinājusi, sacītais liek aizdomāties, ka var pienākt brīdis, kad viņa ar galvu metīsies politikā. Atliek tikai minēt, kas būs viņas politiskās simpātijas, kaut gan nav izslēgts, ka runām par pilnīgi jaunas partijas izveidi ir zināms pamats. Vismaz VVF iesaistīšanās politikā gana daudziem tagadējiem šīs jomas aktīvistiem sagādātu pamatīgas galvassāpes. Jau tagad var paredzēt, ka ātri vien viņa zem sava spārna savāktu faktiski visu inteliģenci, kā arī labu tiesu bijušās un tagadējās diplomātiskās elites. Pašlaik grūti iedomāties, vai kādas partijas latiņa ir tik augsta, lai VVF iesaistīšanās būtu iespējama. Tāpēc prezidentes izvairīgā atbilde par savu politisko nākotni liek nopietni aizdomāties. Iespējams, šī tiešām būtu reize, kad nevajadzētu žēloties par vēl viena politiskā spēka uznākšanu uz skatuves, kur tāpat jau daudz aktieru. Vismaz nekas no līdzšinējās VVF astoņu gadu prezidentūras nav tāds, par ko būtu jāsarkst. Var, protams, viņai pārmest pārāk straujo mešanos aizstāvēt ASV karu Irākā. Vien jāatceras tā brīža Latvijas ārpolitiskā situācija, klauvējot pie NATO durvīm. Bez pašlaik vienīgās reālās pasaules lielvaras pozitīva lēmuma mēs joprojām būtu tur, kur bijām.
Viss iepriekš minētais vedina domāt, ka 7. jūlijā Freibergas kundze vien noliks savas Valsts prezidentes pilnvaras. Viņas politiskā dzīve Latvijā vēl tikai priekšā.
