Labākais copes laiks ezerā ir tad, kad pūš maksimāli spēcīgs makšķerniekam pieņemamais vējš
Tā nu tas pirmsziemas laiks ir pienācis, kas makšķerniekiem vienmēr saistās ar izciliem līdaku un zandartu lomiem. Runa gan nebūs par daudzumu, bet trofeju copi, jo nupat jau aiziet lielās!
Lobes ezera labumi
Šis ezers ir zināms un apmeklēts jau kopš bērna kājas. Katrs stūrītis tur pazīstams. Vasarā līņi, bet rudenī līdakas. Katru gadu Lobes ezerā tiek noķerts ap 10 tonnām zaļsvārču. Makšķernieku «presings» ir liels, tikai pārdoto licenču skaits gadā sasniedz sešus tūkstošus. Sezonā tiek izvilktas vismaz 100 līdakas, kas ir svarā virs sešiem kilogramiem, un tas Lobes ezera 500 hektāru platībai ir ļoti labs rādītājs.
Taču jāpiebilst, ka šis gads vai, pareizāk sakot, ziema, kas tuvojas, var Latvijas seklajiem ezeriem nodarīt milzīgus zaudējumus, jo pašreiz ūdens līmenis tajos ir katastrofāli zems. Ja būs barga ziema ar biezu ledus un sniega segu, tad gaidāmas ziepes un no zivju izslāpšanas nebūs pasargāts neviens seklais ezers. Pat Burtnieku ezera līmenis pašlaik noplacis līdz diviem metriem dziļākajās vietās. Atliek cerēt uz ilgstošām lietavām, jo tas būtu zivju vienīgais glābiņš, bet nu par copi un pēc būtības. Rudens «iznāciens» turpinās – jo sūrāk tas izpaužas, jo labāki makšķernieku nostāsti vai arī patiesības.
Krāj taukus ziemai
Rudens pusē ir copmaņi, kas laivā darbojas uzreiz divās frontēs. Ir gan spinings, gan makšķere dzīvās ēsmas peldināšanai. Bieži vien spiningojot nevar panākt to, ko var izdarīt ar dzīvo zivtiņu.
Dzīvā zivtiņa vēlā rudenī katram makšķerniekam ir zelta vērtībā. Pirmkārt tas attiecas uz dzīvās zivtiņas iegūšanu, izmantošanu un saglabāšanu. Par izmantošanu viss ir skaidrs, bet iegūšana un saglabāšana jau prasa noteiktas zināšanas. Pašlaik līdaka kļūst ļoti agresīva. Pats īpatnējākais, ka katrai zaļsvārcei, kas ir svarā ap diviem līdz pieciem kilogramiem, kuņģis ir pieēsts ar mazām zivtiņām, nevis skaistu raudu, ruduli vai plici. Protams, ir izņēmumi, bet pārsvarā izskatās, ka līdaka novaktē bariņu sīko maiļu vai raudiņu un ar atvērtu muti sparīgi metas bara vidū.
Pēdējās līdakas, ko esmu noķēris Engures, Babītes un Lobes ezerā, bijušas vai nu ar tukšiem punčiem, vai pilnas smalkām zivtelēm. Starp citu, arī pirmajam ledum vienmēr raksturīgas līdakas, kam kuņģī ir vismaz padsmit mazo zivju. Tātad secinājums vienkāršs: līdaka pašreiz ķer visu, kas kustas, jo tauki ziemai taču ir jāuzkrāj.
Nupat Lobes ezers izcēlās ar 10,9 kilogramu smagu zaļsvārci, kas tika noķerta uz visparastākā metāla šūpiņa. Pirms pāris dienām izvēlējos ne tos labākos laikapstākļus, jo pat laivu bāzes saimnieks galvu vien nogrozīja, bet visa atbildība jau pašam vien jāuzņemas. Patiesībā nebija nemaz tik traki, kaut gan reti kurš dodas ezerā, ja tiek piesolīti brāzmaini vēji ar 12 metriem sekundē. Tomēr šādā laikā ir priekšrocības ezeru pārzinātājiem, kam skaidrs, kur var noslēpties.
Tā nu es, «bruņojies» ar 25 karūsiņām copei uz dzīvo un spiningu, metos sparīgi airēt. Lai tiktu uz savām vietām, nācās šķērsot vēja pūtiena lielāko apvidu. Bija gan brīdis, kad nodomāju: «a nafig» man tas vajadzīgs. Taču pēc tam tiku atalgots ar uzviju. Nepilnās sešās stundās uz māju pusi devās piecas līdakas. Vēl četras tika amnestētas, un sešas reizes vairākas plēsoņas, ja tā var izteikties, dabūja pa zobiem. Tātad diena izdevusies un itin sportiska.
Kādam droši vien radīsies jautājums, kāpēc vējainā laikā līdakas ir vieglāk noķert nekā pilnīgā bezvējā jeb, kā mēs sakām, bula laikā. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Seklos ezeros pie spēcīga vēja pūtiena līdakas cenšas zāļu pudurus atstāt, jo acīmredzot tām ne visai patīk, ka to sānus baksta niedres, kas vējā lokās. Tās iznāk klajumā un, kā likums, meklē aizvēja puses aiz lielajiem niedru laukumiem.
Daugavas velcētājiem ražas laiks
Kāds mans sens paziņa, kopš iegādājies laivu ar degvielas dzinēju, ir pilnībā nodevies Daugavas izpētei, un viņa lomi sezonas laikā ir vienkārši apskaužami. Kā pats saka – agrāk skraidelēja apkārt pa Latviju un nezin kur mēģināja sagrābstīt nezin ko, lai itin bieži notērētu naudiņu un atgrieztos mājās pilnīgi tukšā. Kaut kas esot bijis visā tajā «štellē» jāmaina.
Tagad viņš jau otro gadu velcē pa Daugavas zemūdens kantīm, bet, tā kā darba kārtība nav tā pateicīgākā, tad upē kādu dienu var ieskriet vien uz pāris stundām. Tomēr viņš šogad no jūnija ir ticis pie trim skaistām līdakām 7,5, 8,5 un deviņu kilogramu svarā. Tāpat astoņus kilogramus smags samiņš dabūjis pabraukties ar auto līdz mājas virtuves pannai. Par mazākiem izmēriem un daudzumiem nav vērts tērēt laiku.
Dīvainais Liepājas ezers
Par šo ūdenskrātuvi biju dzirdējis daudz interesanta. Pirmkārt, tās ir jūras līdakas. Dīvaini baltas, kas masveidā iepeld ezera seklajos plašumos, tiklīdz no jūras iepūš pareizais vējš. Pats ezera ūdens līmenis un līdz ar to copes struktūra ir visai amizanti. Ezers pilnībā ir pakļauts jūras ietekmei. Vienas dienas laikā ūdens līmenis tajā var mainīties vairākas reizes. Iebraucot ezerā ar motoru pa īpaši atzīmētu ūdens joslu (jo novirzīties no tās nav ieteicams), parasti pārsvarā visi uzturas un velk līdakas ezera tālākajā posmā, taču te arī sākas tie lielākie joki, kad pilnībā ir visas iespējas, ka atpakaļ uz bāzes vietu nāksies nevis lepni stūrēt laivu ar dzinēja palīdzību, bet gan itin sparīgi darboties ar airiem.
Kā paši vietējie saka, labākais copes laiks ezerā ir tad, kad pūš maksimāli spēcīgs makšķerniekam pieņemamais vējš. Laba vai izcila cope saistīta ar ūdens spēcīgu viļņošanos, jo izteikti dzidrais ūdens skaidrā un mierīgā laikā liek līdakām būt ļoti uzmanīgām. Parasti uz Liepāju braucam tā saucamajā divdienniekā, un arī tas ir saistīts ar neizskaidrojamām un ļoti svārstīgajām ūdens līmeņa izmaiņām. Saki, ko gribi, bet jocīgi baltās jūras līdakas tomēr ir daudz garšīgākas nekā tās, kas noķertas iekšzemes ūdeņos. Varbūt tāpēc uz šo ezeru pavasara sezonas atklāšanā un vēlā rudenī dodas ļoti daudz spiningotāju no visas Latvijas. ◆
