Lai arī gandrīz visu pasaules tautu folklorā uzsvērts, ka labāk mācīties no svešu, nevis savām kļūdām, teiciena pareizību katrs mēģina pārbaudīt uz savas ādas.
Lai arī gandrīz visu pasaules tautu folklorā uzsvērts, ka labāk mācīties no svešu, nevis savām kļūdām, teiciena pareizību katrs mēģina pārbaudīt uz savas ādas. Tas nozīmē – katram pašam empīriski jāpārbauda, vai uguns var apdedzināt, vai sāls ir sāļš un vai, iebāžot pirkstus elektrības kontaktligzdā, var “norauties” pa nagiem. Šo prātulu divējādā nozīmē varētu attiecināt arī uz nesen atsāktām diskusijām, vai būtu jāaizliedz veikalā brīvi iegādāties etiķa esenci. Ja atceramies, šādas runas sabiedrībā, valdībā un likumdevēju vidū pavīdējušas jau vairākkārt. Nesen atsāktas no jauna, pateicoties Saeimas deputātam bērnu ķirurgam un profesoram Aigaram Pētersonam. Viņš uzskata, ka Latvijā veikalos būtu jāizliedz tirgot 70 procentu etiķa esenci, jo ārsta praksē bieži saskāries ar gadījumiem, kad, to iedzēris, bērns kļūst invalīds. Šādai Pētersona kunga nostājai piekrīt laba tiesa praktizējošo ārstu, kam laiku pa laikam jāmēģina glābt bērnus, kas esenci iedzēruši nejaušības pēc, kā arī cilvēkiem, kas labprātīgi mēģinājuši aiziet no dzīves ar šā šķīduma palīdzību.
Ģimenē, kurā mazs bērns ticis pie etiķa esences pudeles, to dabūjis vaļā un iedzēris, tā ir traģēdija. Tāpat arī tiem, kuru tuvinieki šādi mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Tikai dzirdot visus šos pareizos argumentus, uzreiz neceļas roka ieteikt pie mums ierasto risinājumu – aizliegt. Aizliegt tirgot 70 procentu etiķa esenci. Tas nekas, ka saimniecībā tā izmantojama kaļķakmens nosēdumu noņemšanai no dažādām virsmām. Daudzas jo daudzas namamātes bez etiķa esences neiztiek, gatavojot marinētus produktus.
Ja likumdevēji izšķirsies par šo šķietami vienkāršoto problēmas risinājuma scenāriju, nav jābūt nekādam paredzēšanas ģēnijam. Nākamajā dienā pēc paziņojuma iestāsies etiķa esences pirkšanas “bums”. Pierādījies, ka produktu, kuru paredzēts aizliegt, iegādāsies arī tie, kas līdz šim nemaz nezināja, kā to lietot. Nemaz nerunājot par tiem, kas etiķa esenci izmanto ikdienā.
Mēdz teikt, žurnālisti sabiezinot krāsas, nesniedz ieteikumu, kā risināt problēmu. Domājams, to zina arī aizlieguma priekšlikuma iesniedzēji. Pirmkārt, nepieciešams panākt, lai atbilstošās kontroles instances konsekventi kontrolētu, vai etiķa esence tiek pārdota iepakojumā, kas marķēts tā, lai nebūtu sajaucams ar citu produktu. Otrkārt, arguments, ka pie esences varētu piekļūt bērni, tā īsti neiztur kritiku. Viņi nokļūs pie visa, kas izraisīs ziņkāri. Bērni pudeles var atskrūvēt? Jau gadiem traukiem ar citiem bīstamiem šķīdumiem tiek izmantoti korķi, kurus atskrūvēt mazam bērnam nemaz nav pa spēkam. Nav saprotams, kāpēc arī attiecībā uz etiķa esenci nevarētu piemērot šāda principa konsekventu ievērošanu?
Protams, būs argumenti, ka ir valstis, kur etiķa esence brīvā pārdošanā nemaz nenonāk. Dietologi ieteiks, ka tā izmantošana nenāk par labu veselībai. Tad jājautā – kāpēc no apgrozības netiek izņemti produkti, kuru lietošana nodara daudzkārt lielāku ļaunumu? Piemēram, alkohols, tabakas izstrādājumi, holesterīnu saturošie produkti. Galu galā ir bijuši gadījumi, kad mazi bērni tikuši pie elektrobaterijām, adatām un Dievs vien zina, pie kā vēl. Neviens taču neapgalvos, ka arī šīs preces būtu jāizņem no veikalu plauktiem. Atsaukšanās, ka etiķa esenci dažkārt izmanto pašnāvnieki, arī kritiku neiztur. Brīvi ir pieejami gan citi veidi, gan produkti, kas pašnāvniecisko nodomu īstenošanu neaizkavēs. Varbūt, pirms kaut ko kārtējo reizi, emociju vadīti, aizliedzam, vēlreiz jāpārdomā, vai tas ir adekvāts risinājums. Negribētos, ka kļūdas atkal pārbaudām paši uz savas ādas. Vēl jo vairāk, ka pats dakteris Pētersons atzīst, ka ik gadu tūkstošiem bērnu nokļūst pie ārsta, jo pārtikā izmantojuši pavisam citu neveselīgu pārtiku.
