Jelgavas 4. vidusskolas «klusajam delverim» Vigo Rogam, vienam no talantīgākajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem, kritiķu un skatītāju ievērība nav iemesls, lai ieslīgtu pašapmierinātībā.
Jelgavas 4. vidusskolas «klusajam delverim» Vigo Rogam, vienam no talantīgākajiem Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieriem, kritiķu un skatītāju ievērība nav iemesls, lai ieslīgtu pašapmierinātībā. Nākamsvētdien viņam paliks 33. Kā jau daudzi šādā vecumā, domājot par paliekošo, Vigo atzīst, ka lielākie panākumi vēl tikai priekšā. Pabijis gan dzīdžeja, gan autsaidera ādā, viņš joprojām esot meklētājs, kas dzīvo ar devīzi: «Nekad nenolaist rokas!» Profesijas izvēlē sava nozīme bijusi gan režisorei Lūcijai Ņefedovai, gan mūzikai, ar kuru gan lāga negājis, tāpēc Vigo Roga nolēmis kļūt vai nu par rakstnieku, vai par aktieri.
Vai izdevās arī iemēģināt roku literatūrā?
Pamatskolas brīvlaikā bija uzdots rakstīt sacerējumu par ziemu. Es, protams, visu brīvlaiku nospēlēju hokeju un tikai pēdējā dienā attapos, ka kaut kas jāsacer. Paņēmu kādu daiļdarbu un vārds vārdā pārrakstīju. Mans sacerējums bija ielikts goda plāksnē. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad tik neglīti rīkojos.
Vai biji labs skolnieks?
Sākumā biju starp labākajiem, vēlāk parādījās priekšmeti, kas nepatika. Jelgavas 4. vidusskolā nomācījos līdz desmitajai klasei. Biju tāds klusais delveris, taču skolotājiem likās citādi, tāpēc vidējo izglītību vajadzēja iegūt vakarskolā.
Vai tāpēc sāki interesēties par teātri?
Kad mani izmeta no mūzikas skolas (mammai tas bija liels pārdzīvojums), iestājos Alunāna teātra bērnu studijā. Tur bija iespēja apgūt daiļrunu, deju, kustības, bija zināmas izaugsmes iespējas. Mani pamanīja režisore Lūcija Ņefedova. Viņa pat gāja pie «komisāriem», lai uz pusgadu atliktu iesaukšanu armijā, jo teātrim bija jābrauc uz festivālu.
Vai esi bijis arī dīdžeja ādā?
Skolas laikā interesējos par mūziku, gribējās arī «dīdžejot». Lauktehnikas kultūras namā «uzbliezām» vairākas diskotēkas. Tolaik visiem dīdžejiem vajadzēja iziet tarifikāciju. Gatavojām programmu, kas bija veltīta Jelgavas pilij, taisījām «specefektus» – pie mikrofona burzījām plēvi, lai atdarinātu ugunskura sprakšķus, pat uzrakstīju scenāriju, kuru neilgi pirms uzstāšanās kopā ar ierakstiem tomēr atdevu cīņu biedriem. Viņi, protams, izgāzās…
Kā iegadījās, ka profesionālā aktiera karjeru uzsāki Daugavpils teātrī?
Pēc armijas kļuvu par brīvklausītāju konservatorijā Daugavpils teātra kursā, tad mani ieskaitīja «stipendiātos». Tur bija īpatnēja gaisotne – nošķirtība no Rīgas, jaunības maksimālisms, pirmā lielā mīlestība… Zāle tik liela kā Nacionālajā teātrī, skatītāji – kādi piecpadsmit… «Krauji»! Daugavpilī nostrādāju veselu gadu. Ar to pietika, lai saprastu – «no future», tāpēc devos iekarot galvaspilsētu. Sāku strādāt Annas Eižvertiņas izveidotajā teātrī «Skatuve», radās citi darba piedāvājumi, visbeidzot Jaunā Rīgas teātra direktors Alvis Hermanis piedāvāja vietu trupā. Jāsaka, šādu piedāvājumu biju gaidījis jau sen.
Kā vērtē savu vietu JRT?
Lai sevi apliecinātu, nepieciešams laiks. Tomēr ar līdzšinējo veikumu esmu apmierināts. Bijušas nozīmīgas lomas «Idiotā», «Skroderdienās», «Verterā», «Čūskā»… Jūtu, ka esmu kļuvis par pilntiesīgu trupas aktieri. Jaunākā loma Viktors Rubens Alvja Hermaņa izrādē «Vilkumuižas jaunkundzes» man varētu būt pārbaudījums.
Bieži esi redzams latviešu kinofilmās.
Esmu spēlējis gandrīz visās Viestura Kairiša filmās. «Kāzās», kas dabūja Lielo Kristapu kā labākā spēlfilma, apsteidzot Aigara Graubas «Baigo vasaru», biju vedējtēvs. Jaunākajā viņa filmā «…pa ceļam aizejot», kas uzņemta pēc «Dullā Daukas» motīviem, atveidoju Daukas tēvu. Man bija arī galvenā loma Jāņa Putniņa «Paslēpēs». Ceru, ka šī filma beidzot nonāks uz lielajiem ekrāniem.
Un seriāli?
Pagaidām trīs. Veiksmīgākais būs jaunais LNT seriāls «Romantiķi», kurā darbība notiek arī Jelgavā. Turklāt beidzot atveidošu pozitīvo varoni. Seriāli ir masu kultūras daļa, taču ir labi, ka Latvijas televīzijas sabiedrības to uzņem, jo mūsu skatītājiem pašmāju reālijas tomēr ir krietni tuvākas par aizjūras kaislībām.
Vai vari formulēt, kas ir teātris?
Pārdzīvojums.
Runā, ka esi manīts priekšvēlēšanu aktivitātēs?
Tajās mani iesaistīja Zemnieku savienības bijušais līderis Jānis Kinna. Ar kāda latvju autora lugu apbraukājām dažādus Latvijas nostūrus. Beidzoties priekšvēlēšanu cīņām, pasākums nomira dabīgā nāvē.
Vai bieži izjūti radošās mokas?
Nemitīgi. Studiju gados gan bija citādi: Šekspīrs – ha!, Dostojevskis – dodiet grūtāko lomu, Čehovs – jebkurā laikā. Tagad, saņemot jaunu lugas eksemplāru, domāju, vai maz spēšu to nospēlēt.
Ko dari, ja pēc izrādes jūties neapmierināts ar savu veikumu? Dziedi vai raudi?
Izdzeru pudeli alus. Joks, protams. Ja izrāde nav izdevusies, lēnā solī mājās ejot, mēģinu aizrakties līdz nelaimes saknei.
Vai daudz lasi?
Nesen vēl biju liels lasītājs. Patika Mirča Eliade, Milans Kundera, Viktors Peļevins, Karloss Kastaņeda, esmu izlasījis gandrīz visu Dostojevski. Bērnībā, protams, lasīju Žilu Vernu, Aleksandru Dimā… Taču, tā kā manā ģimenē ienācis dators, laikmeta sodība, bet varbūt ģeniālākais izgudrojums, grāmatām atliek mazāk laika.
Vai tici mīlestībai no pirmā acu skatiena?
Nē.
Ārēji tu šķieti mierīgs, nosvērts cilvēks. Vai tiešām tāds esi?
Nekādā ziņā. Reizēm naktīs pamostos, domāju, ko pēc sevis atstāšu. Arī filmas, kuru tapšanā esmu piedalījies, ar gadiem var palikt neinteresantas. Kaut gan – man ir divi dēli un vēl daudz laika, lai paveiktu ko nozīmīgu.
Kas tu īsti esi – liepājnieks, jelgavnieks vai rīdzinieks?
Pēc papīriem esmu liepājnieks, dzīvoju Rīgā, taču vienmēr palikšu jelgavnieks. Tās ir manas jaunības atmiņas, draugi, vecāki, manas brīvdienas, kuras labāk pavadu Jelgavā, nevis Rīgā, lai gan Jelgava ir tikpat pelēcīga kā pirms divdesmit gadiem.
Kāpēc?
Varbūt tāpēc, ka aktīvākie cilvēki pārcēlušies uz Rīgu. Taču Jelgavā ir septiņdesmit tūkstoši iedzīvotāju, laikam jau problēma ir pašos cilvēkos.
* * *
Labi, ka nereti cilvēks tā vietā, lai izdarītu spriedumus par sevi, pakļauj sevi grūtībām.
(Albērs Kamī)
