Veterinārārstam Agrim Ilgažam ir vairākas aizraušanās – ģimene, darbs, konservēšana, piedalīšanās loterijās, bet priekšroka tiek dota tauriņu kolekcionēšanai.
Veterinārārstam Agrim Ilgažam ir vairākas aizraušanās – ģimene, darbs, konservēšana, piedalīšanās loterijās, bet priekšroka tiek dota tauriņu kolekcionēšanai. Ģimene atbalsta visus viņa hobijus, un kolekcionārs cer, ka ar laiku aizraušanās ar tauriņiem «pielips»
kādam no viņa bērniem.
Ar šo nodarbi ķirurgs, dzīvnieku stomatologs un īsts rīdzinieks aizrāvies, kad vēl mācījies 8. klasē. Vecaimātei Cēsu pusē meža malā bijusi lauku māja, kur pavadīta bērnība. Sākumā puisim tauriņus paticis vērot, bet vēlāk abiem ar draugu radusies vēlēšanās tos ķert un izveidot kolekciju.
Pirmsākumos A.Ilgaža kolekcijā bijis 700 – 800 eksemplāru, tagad – ap 400. Tā kā tauriņi ir trauslas būtnes un to spārni ar laiku sabirst, daudz kas aizgājis bojā.
Veterinārārsts īsti nevar paskaidrot, kāpēc sācis kolekcionēt tieši tauriņus. Sākumā piesaistījis to skaistums, bet vēlāk radusies interese uzzināt, kādi tauriņi Latvijā sastopami. Mūsu valstī pavisam ir ap 2500 to sugu.
Tauriņu medību neatņemama daļa ir no maigas marles izgatavots ķeramais tīkliņš metra diametrā. Mirušie kolekcijai neder, jo to spārni ir sakļāvušies un tos nevar iztaisnot. Agris atzīst, ka ievietot kolekcijā dzīvu īpatni esot žēl, mazāku nožēlu izjūtot vienīgi pret kāpostu balteni. Noķert dzīvu, nesamocītu taureni neesot viegli un jārīkojas tāpat kā medībās – ja vienreiz nokļūdies, labāk neskrien pakaļ, bet gaidi nākamo reizi. Jo lielāks tauriņš, jo sarežģītāk to notvert, bet bezdelīgaste esot tikpat aša kā putns.
Interese par šiem lidojošajiem īpatņiem turpinājusies, studējot veterinārmedicīnu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kad rakstīti referāti un kursa biedriem lasītas lekcijas. Tagad ar tauriņu dzīvi tiek iepazīstināti studenti.
