Sāp cilvēka mūža garumā. Sāp sešdesmit gadu un nebeigs sāpēt! Atcerēsimies 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas, atcerēsimies Litenē noslepkavotos un arestētos virsniekus, mūsu kādreizējās armijas ziedu, kuru lielāko daļu sameta Šmita kalna pakājes aizās.
Sāp cilvēka mūža garumā. Sāp sešdesmit gadu un nebeigs sāpēt! Atcerēsimies 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas, atcerēsimies Litenē noslepkavotos un arestētos virsniekus, mūsu kādreizējās armijas ziedu, kuru lielāko daļu sameta Šmita kalna pakājes aizās. Atcerēsimies parējos aizvestos dažādās vietās. Viņi netika vesti izdzīvošanai, bet drīzai bojāejai, lai iznīcinātu latvju tautas dēlus un meitas, mātes un tēvus, bērnus, pat zīdaiņus ieskaitot. Ak, Dievs, cik tas bija grūts laiks! Cik tas prasīja izturības, uzupurēšanos un, galvenais, zaudējuma. Un bezgala daudz zināmu un nezināmu kapus. Vairāk par 32 tūkstošiem latviešu bija spiesti iet šo pazemojuma un iznīcības ceļu, un tikai daļai laimējās atgriezties. Aizritējis cilvēka mūžs. Un vēl joprojām sāp tuvinieku zaudējums. Dalīsim ar viņiem šo sāpi, pabūsim kopā. Paklausīsimies to laiku bērnu atmiņu stāstā. Un lūgsimies: «Dievs, svētī Latviju!»
Jelgavnieki! Pulcēsimies pie Piemiņas akmens Svētbirzē sēru brīdim. Pieminēsim genocīdā pret latviešu tautu bojāgājušos 14. jūnijā pulksten 17.
