Latvijā vilkus medīt atļauts visu gadu. Tas ir pretrunā ar ES likumdošanu, ar ko patlaban tiek saskaņotas Latvijas tiesību normas.
Latvijā vilkus medīt atļauts visu gadu. Tas ir pretrunā ar ES likumdošanu, ar ko patlaban tiek saskaņotas Latvijas tiesību normas.
ES aizliegts medīt vilkus un lūšus
Vilks pie mums ir samērā izplatīta dzīvnieku suga, un līdz šim nav bijis nepieciešams veidot īpaši aizsargājamas teritorijas, kā tas ir ES valstīs. Bija laiks, kad vilki brīvi klejoja pa Eiropu, taču 19. gs. otrajā pusē ar ieročiem un indēm tie tika padzīti. Dažiem gan izdevās palikt Spānijā, Portugālē un Itālijā. Tagad, pateicoties Biotopu direktīvai, kuru ES izstrādājusi Eiropas dabas mantojuma saglabāšanai, vilki pārceļas un tiek pārcelti atpakaļ uz savām tradicionālajām mājvietām.
Pelēču skaits Eiropā svārstās no 12 līdz 18 tūkstošiem, bet, pateicoties medību aizliegumiem, tas strauji aug. Itālijā likumi pat paredz sodu par vilku nogalināšanu. Dažas valstis pamanījušās pelēci svītrot no stingri aizsargājamo dzīvnieku saraksta, piemēram, Spānija. Tur aitu ganībās kalnos drīkst medīt vilkus (pavisam valstī 2 tūkstoši), kas pārkāpuši noteikto augstuma atzīmi.
Francūži ar lielu lepnumu sabiedrībai ziņo, ka vilki pirms astoņiem gadiem tika atvesti no Itālijas uz Merkantūras Nacionālo parku, un tagad to jau ir 50(!) visā valstī. Septiņdesmitajos gados Pireneju kalnos bija tikai daži lāči, bet tagad jau esot 12(!). Lūši ir apmetušies Juras masīvā, franču Alpos un ievesti Fosgē kalnos. Klapē mežu masīvā 7,5 tūkstošu hektāru platībā Gardonas upes krastā ir pat vairākas(!) bebru ģimenes.
Jāmedī saprātīgi
Latvija uz Eiropas fona izceļas ar 564 vilku populāciju (mežainajā Somijā – ap simts). Tāpēc Francijai kā ES dibinātājvalstij grūti saprast Latvijas pozīciju pret plēsīgajiem meža zvēriem, prasot izņēmumu ES direktīvu ieviešanā (tās pilnībā aizliedz vilku, lūšu medības).
Kāds vilku skaits, kas Latvijā svārstījies no trim līdz deviņiem simtiem, ir pietiekams? Valsts meža dienesta Medību daļas vecākais referents bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš par optimālu neuzskata kādu noteiktu skaitu, bet tādu vilku daudzumu, kas nerada postījumus lopkopībai. Nav precīzas zaudējumu uzskaites, tomēr radies priekšstats, ka gadā vilku (vai klejojošu suņu) zobos nokļūst divi trīs simti mājdzīvnieku. Vislielākais to uzbrukums piedzīvots Mores pagastā 1998. gadā. Vasaras sākumā tika nošauta vilku māte; bars bija nogalinājis 53 mājlopus.
Šovasar ir sākts par katru šādu uzbrukumu sastādīt aktu un postījumus inventarizēt. Eiropas ekspertiem zemnieku pierādījumi ir daudz būtiskāki par mednieku argumentiem. Par pēdējo mēnesi J.Ozoliņš var parādīt gandrīz desmit aktu. Tomēr, viņaprāt, visbiežāk vilkus izprovocē cilvēki, nevērīgi izturoties pret mājdzīvniekiem. Piemēram, Dunikas pagastā kāda zemnieka teļiem uzbrukts, kad tie pa nakti atstāti ārā, turklāt pret trakumsērgu lopi nebija potēti.
Ik pavasari katrai vilcenei atskrien vidēji pieci vilcēni. Tieši medības regulē pelēču pārmērīgu vairošanos, jo tiem dabisku ienaidnieku nav. Medību upuru kompensēšana jau ierakstīta gēnos.
Savukārt vilku medības atsijā tos medniekus, kas iet uz mežu pēc gaļas. Bet arī azartiskajiem šāvējiem vairs nav finansiālas motivācijas. Aizpagājušajā medību sezonā tika nomedīti 288 vilki, bet pagājušoziem vairs tikai 146, jo šogad vairs nemaksā 75 latus lielās prēmijas.
Lūšu ir vēl vairāk – šogad 667 (visvairāk Cēsu un Valmieras apkaimē, arī Kurzemē), bet sezonā nomedīti 92. Mednieku attieksme to līdz šim pasaudzējusi, kaut gan lūsis mežam izdara daudz lielāku kaitējumu nekā vilki – tas neatgriežas pie nomedītā dzīvnieka, pie kura sācis mieloties, bet meklē jaunu upuri.
Pagājušajā nedēļā Briselē notika visu kandidātvalstu vides ministriju ekspertu neformālās konsultācijas. Mūsu ministrijas Dabas aizsardzības departamenta vecākais speciālists Vilnis Bernards ir gandarīts par šo tikšanos, jo Baltijas valstis varētu būt izņēmums vilku medību aizliegumam. Latvija jau pietiekami daudz pierādījumu iesniegusi pavasarī, lai tai varētu atļaut medīt vilkus. Arī citu sugu (bebru, kraukļu) aizsardzības pozīcijās esam parādījuši lielāku kompetenci un pozīcijas skaidrību. Tomēr lūšu medības Eiropas Komisija sliecas aizliegt pavisam. V.Bernards cer, ka kopīgi ar igauņiem izdosies pierādīt, ka šis aizliegums nedos cerēto efektu.
Tāpat kā Eiropā izveidots ekoloģiskais tīkls «Natura 2000», kurā iekļautas īpaši aizsargājamās teritorijas dzīvnieku un augu saglabāšanai, arī Latvija veido platības, kur būs liegtas jebkādas medības. Nākotnē tās tiks pievienotas saglabājamo dabas teritoriju kompleksam «Natura 2000». Uz šīm platībām attieksies vienāda likumdošana, un tās saņems finansiālu atbalstu no ES budžeta. J.Ozoliņš ir izstrādājis vilku un lūšu saglabāšanas plānus, kuros saprātīgie kompromisi starp dabas sargiem un medniekiem varētu tikt īstenoti pēc apstiprināšanas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.
Kas būtu, ja Latvija pakļautos ES prasībām un nemedītu ne vilkus, ne lūšus, ne bebrus? J.Ozoliņš uzskata, ka tas būtu neprātīgs eksperiments. Vilki un lūši gadsimtiem pieradināti kompensēt mākslīgo mirstību. Plēsoņām savairojoties, palielinātos kaitējums zemnieku saimniecībām, apdraudējums pārējiem meža dzīvniekiem, saslimšanas briesmas viņiem pašiem.
Aitu un kazu turētāji, kuru saimniecības ir Francijas Merkantūras Nacionālā parka tuvumā, apgalvo, ka gada laikā vilki nokoduši vairāk nekā 300 mājdzīvnieku. Viņi draud lietot vecās metodes, apkarojot plēsoņas ar indi un ieročiem. Arī poļi atzīst, ka bez malumedniecības neiztiek, jo citādi vilkus neapkarot. Stājoties ES, poļi atsākuši legālas medības. Šī pieredze rāda, ka pilnīgs aizliegums neatrisina problēmas.
Latvija – bebru zeme
Latvija ar 42 455 bebriem ir otrā vietā Eiropā aiz Zviedrijas, bet, pārrēķinot uz platību, skaidrs, ka Latvija ir visbiezāk apdzīvotā bebru zeme. Turklāt uzskaitīti mežos dzīvojošie, purviem, grāvjiem un upēm neviens nav ķēries klāt. Tāpēc iespējams, ka bebru patiesais daudzums tuvojas astoņdesmit tūkstošiem. To nodarītie postījumi nav rēķināti, bet divās vienīgajās zinātniskajās disertācijās par šo tēmu pierādīts, ka maksimums, ko bebri varot noslīcināt, ir tikai procents no mežu platības. Ne jau nograuztie koki, bet appludināti meži ir šo grauzēju būtiskākie kaitējumi.
Līdz ar likumu saskaņošanu uz Latviju attieksies ES aizliegums medībās izmantot lamatas – ķepu ķeramos slazdus – un mākslīgās gaismas avotus. Kopš bebrus Latvijā ir atļauts arī šaut, medības esot pat interesantākas nekā slazdu likšana. Gadā tiek nomedīti līdz 15 tūkstošiem bebru, bet to medības nav tik vērtīgas kā agrāk. Bija laiks, kad bebrs skaitījās vērtīgs kažokzvērs, par kura ādu maksāja no 100 līdz 150 rubļiem, tagad labi, ja izdodas ādai atrast pircēju par piecpadsmit latiem.
ES ir pilnīgs bebru medību aizliegums. Tomēr V.Bernardam nav šaubu, ka Latvijai varētu atļaut turpināt cīņu ar bebriem.
Neparasts ir šo grauzēju liktenis Somijā. Cīnoties pret koku kaitēkļiem mežā, ar ķimizāciju gandrīz pilnīgi tika izskausti bebri. Tos atjaunoja, mežos ievedot divu dažādu šķirņu bebrus no Eiropas un Kanādas. Tagad izrādās, ka Kanādas bebrs nav Eiropas saudzējamo sugu sarakstos un var tikt medīts…
Kas atlīdzinās zaudējumus?
Eiropas valstīs zemniekiem nodarītie zaudējumi tiek kompensēti. Kaut arī ne ES, ne nacionālie likumi neparedz atlīdzināt plēsoņu zaudējumus (izņemot dažu medījamo nagaiņu nodarīto kaitējumu, ko kompensē no medību nodevām), franču varasvīri sapratuši, ka nemaksāšanas gadījumā zemnieki ķersies pie nelegālas atriebes un tad vilku pavairošanas plāni izgāzīsies. ES tiek atbalstīti pretpasākumi plēsoņu uzbrukumiem, piemēram, Zviedrijā – elektriskie žogi lauka meža pusē, Alpos – speciāli apmācīti suņi, kas prot aizstāvēt mājlopus.
Starp citu, vilkam bieži vien «jāizpērk» sava radinieka suņa nedarbi. Kā raksta žurnāls «Time», Francijā gada laikā tie nogalinot ap 70 000 aitu. Taču Francijas fermeri saskata vilku visur, jo zina, ka nokosto aitu vērtība tiks atlīdzināta, ja par vainīgo tiks minēts vilks.
Tā kā ES tiesību akti nenosaka meža plēsoņu radīto zaudējumu kompensēšanu, ir apkopota Eiropas pieredze postījumu atlīdzināšanā. Dažādās valstīs kompensācijas mehānismi ir dažādi, bet tas nav no valsts budžeta. Parasti to veic nevalstiskās organizācijas, piemēram, kāda vilku aizsardzības biedrība vai arī kāds ārpusbudžeta fonds, kas veidots no brīvprātīgiem ziedojumiem vai speciāliem projektiem paredzētas naudas.
Latvijā par to tiek domāts. J.Ozoliņš uzskata, ka vispirms jāveic stingra uzskaite, jāaprēķina zaudējumi, un tad to apjoms «pateiks priekšā», kāds postījumu atlīdzināšanas ceļš ejams. Tāpēc Latvija iebilst pret vilku, lūšu un bebru stingras aizsardzības ieviešanu, jo šie dzīvnieki ir plaši izplatīti un var tikt medīti ārpus aizsargājamām teritorijām. Lai «vilks būtu paēdis un kaza dzīva», lietderīgi noteikt medīšanas ierobežojumu no aprīļa līdz jūnija beigām. Tiklīdz savu likumu šādi samērosim ar Eiropas likumdošanu, valstij jādomā par vilku nodarīto kaitējumu atlīdzināšanu medību ierobežojuma periodā… Zemkopības ministrijas Mežu departaments jau ķēries pie medību noteikumu pārstrādes.
