Turpinājums.
Sākums 29. jūlija numurā
Mūsu ceļš šodien ved uz Samche-Džavahetiju. Šī dienvidu reģiona platība ir 6413 kvadrātkilometru, un tajā dzīvo 160 504 iedzīvotāji. Reģiona administratīvais centrs ir Akhaltsikhe.
Minerālūdens no kalna
Pa ceļam lemjam piestāt Boržomi (Borjomi) pilsētiņā iedzert kādu malku slavenā minerālūdens, kuru var iegūt bez maksas un pa taisno no kalna, protams, ka minerālūdens vēl ir negāzēts. Vienmēr tūristu pilnā pilsētiņa ir tukša un klusa, esam gandrīz vienīgie, kas pa galveno ieliņu dodas uz Boržomi parku. Nav jāgrūstās un jāgaida rindās, lai tiktu pēc ūdens, viegli var nofotografēties pie jebkura skaista objekta, nebaidoties, ka kadrā būs iekļuvis kāds svešinieks. Kad grupiņa ar glāzītēm rokās kāpj lejup pēc ūdens, es palieku augšā, jo pēc pieredzes zinu – tas nav mans. Lai arī man garšo pudelēs nopērkamais “Boržomi”, negāzēts un neatšķaidīts tas var pilnīgi apšķebināt dūšu. Arī grupa sadalās divās nometnēs – vieniem ļoti garšo, citiem nemaz vai arī variants “pagaršot jau var”. Gids brīdina, ka daudz dzert šo ūdeni nevajadzētu, jo var piemesties “ātras kājas”.
Vēl iegājuši suvenīrbodītēs, nodegustējuši vietējo čiekuru medu, dodamies tālāk. Braucot cauri šī reģiona administratīvajam centram Akhaltsikhei, skatienam paveras milzīgs cietoksnis, šķiet, augstu virs pilsētas. Vecais akmens Rabati cietoksnis, kas ir pilsētas galvenā apskates vieta, stāv uz neliela kalna pašā Potskhovi upes krastā. Tā nosaukums cēlies no arābu valodas, kas nozīmē “stiprināta vieta”. Cietoksnis atrodas rietumu priekšpilsētā, un to var redzēt praktiski no jebkuras vietas pilsētā. Šī militārā ēka, kas tika uzcelta 13. gadsimtā, gadsimtu gaitā ir daudz pieredzējusi. Cietoksnis vairākkārt tika iznīcināts, bieži atradās aplenkumā, rezultātā tajā skatāmas dažādu kultūru un reliģiju pēdas. 2012. gadā cietoksnis rekonstruēts, pēc tam Rabati pārvērtās par pilsētu pilsētā. Tas ir kļuvis ne tikai par vēstures pieminekli, bet arī par reālu kultūras pilsētas centru. Ir baznīca, mošeja, sinagoga, neliels parks, vēstures muzejs, dažādi veikali, viesnīcas un pat dzimtsarakstu nodaļa cietokšņa sienās.
Pa ceļam vēl piestājot pāris ainaviskās vietās ar seniem cietokšņiem un baznīciņu klints smailē, tuvojamies savam galamērķim – pilsētai klintīs – Vardzijai. Vardzijas alu klosteru komplekss, Gruzijas viduslaiku arhitektūras pērle, ir viena no izcilākajām Gruzijas apskates vietām. Šī unikālā pilsēta, kas izcirsta Erušeti kalna milzīgajā sienā 1300 metru augstumā, atrodas Aspindzas reģionā, apmēram 70 kilometru uz dienvidiem no pilsētas.
Viduslaikos Samches-Džavahetijas teritorija kalpoja par barjeru, kas atdalīja pārējo valsti no musulmaņu pasaules. Tāpēc šī stratēģiski svarīgā vieta tika izvēlēta nocietinātās pilsētas celtniecībai. Džordžs III nolēma uzcelt cietokšņa pilsētu, kas gandrīz kilometra garumā stiepjas gar Kūras upes krastiem. Džordžs III nespēja pabeigt Vardzijas kompleksa celtniecību, tā pabeigta viņa meitas Tamāras, visas Gruzijas karalienes, valdīšanas laikā. Saskaņā ar leģendu pilsētas nosaukums cēlies no “ak var, dzia”, tulkojumā no gruzīnu valodas “Es esmu šeit, tēvoc!” – Tamāras kliedziens, kad viņa ir apmaldījusies neskaitāmajos alu labirintos un aicina savu tēvoci pēc palīdzības. Tamāras valdīšanas laikā Vardzijas alu pilsētas nozīme ievērojami pieauga un tā sasniedza pārsteidzošu labklājību. Vēstures avoti liecina par bagātību un greznību, kādā tika iekārtotas alas. Pirms zemestrīces Vardzija kalpoja kā Gruzijas dienvidrietumu galvenais seminārs. Šeit dzīvoja vairāk nekā 2000 mūku daudzās alās, kas izcirstas akmeņos. Alu pilsētā Vardzijā bija 3000 istabu, kas izvietotas 13 stāvos un kalpoja kā celles, dzīvojamās telpas, staļļi, kases, bibliotēkas un pat veikali un aptiekas. Galvenajam gruzīnu dzērienam tika piešķirtas īpašas telpas – marani. Tajos vīns tika turēts īpašās kannās. Grīdas bija savienotas ar slepenām ejām un griestos izveidotām atverēm, tām piestiprinot koka kāpnes. Pēc zemestrīcēm un neskaitāmiem ienaidnieku reidiem no 6000 alu ēkām līdz mūsdienām saglabājušās tikai 600–700.
Tā sauktā Tamāras istaba atrodas kompleksa rietumu daļā. Saskaņā ar leģendu karalienei Vardzijā bija 366 istabas, lai ienaidnieki nevarētu uzzināt precīzu viņas guļamistabas atrašanās vietu. Vardzijas komplekss vislabāk zināms ar senajām sienas freskām, miniatūrām un galvenās baznīcas gleznām. Ķēniņa Džordža III un karalienes Tamāras attēli atrodas Debesbraukšanas baznīcā.
Izkāpelējam, izložņājam un izjūtam senatnes elpu unikālajā alu sistēmā. Skats uz alu pilsētu no Kūras krasta ir iespaidīgs, tikpat iespaidīgs ir arī skats no pilsētas augšas. Par laimi, jau diena sliecas uz vakaru un vairs nav tik karsts.
Pie tēvoča Volodjas
Mūsu naktsmītne atrodas gandrīz turpat blakus – tēvoča Volodjas kotedža. Ļoti uzņēmīgā ģimene pirms daudziem gadiem sāka savu biznesu tukšā vietā kalnu ielejā, iekopjot nelielu dārziņu, sākot audzēt vīnogas un uzbūvējot mazu koka namiņu tūristiem. Pamazām tikai pašu rokām tapis liels dārzs, vīna darītava un vīna pagrabs, divas lielas viesu nama ēkas. Lai tiktu šeit nakšņot, apmeklējums jāpiesaka vismaz pusgadu iepriekš. Agrāk, kad šeit viesojāmies, visi galdiņi terasē bija aizņemti, tūristi runāja dažādās valodās, saimnieku ģimene – gan meitas, gan znoti – rosījās, cepot foreles un šašliku. Tāpēc dikti skumji bija šoreiz – bijām vienīgā grupa. Skumji arī, ka vairs nesatikām dzīvespriecīgo tēvoča sieviņu, viņa aizgājusi mūžībā. Tomēr ģimene cer uz labākiem laikiem, kad atkal te kūsās dzīvība un terasē savas dziesmas dziedās viesi.
Nākamajā rītā pēc karaliskām brokastīm, neiztrūkstošiem trīs mēriņiem čačas, lai vieglāk pārciest spiediena izmaiņas, braukājot pa kalniem, dodamies ekskursijā uz vīna pagrabu. Visiem acis mirdz, nenākas jau pārāk bieži redzēt pagrabu, kurā it kā nekā nav, tikai grīdā nelieli apaļi vāki, bet zem tiem veselas 12 tonnas vīna. Izbrīnāmies par senajām vīna gatavošanas metodēm, nodegustējam, iepērkamies un sakām ardievas šai mājai. Ja no kaut kurienes ir grūti šķirties, tad no Vardzijas man noteikti negribas braukt prom. Mierina, ka zinu, pēc laiciņa atkal būšu te – savā istabiņā un savā gultiņā.
Sākam garu pārbraucienu uz Tbilisi. Lai arī šķiet, ka Tbilisi kaut kā nav īstā Gruzija, ka pārāk viss piepucēts un sagatavots tūristiem, būt valstī un neredzēt tās galvaspilsētu arī nešķiet pareizi. 458. gadā (dažos avotos tiek minēts 455. gads) Tbilisi dibinājis Gruzijas cars Vahtangs I Gorgasali. Pilsētas vārds cēlies no gruzīnu ‘tbili’, kas nozīmē – karsts. Leģenda vēsta, ka Vahtangs I devies medībās ar piekūnu apvidū, kurā bija nolēmis celt jauno valsts galvaspilsētu. Piekūnam izdevies noķert putnu, taču tas tomēr izslīdējis no nagiem un iekritis strautā. Tas izrādījies karstais minerālūdens avots, kurā putns bija izvārījies un pagatavots maltītei.
Laika gaitā pilsēta vairākas reizes iekarota. 6. gadsimtā to pakļāva persieši, 7. gadsimtā – Bizantija un arābi. 1122. gadā Tbilisi ieņēma Gruzijas karalis Dāvids IV, kas to pasludināja par valsts galvaspilsētu. 1234. gadā pilsētu iekaroja mongoļi, bet 1386. gadā – Samarkandas emīrs Tamerlans. Pēc tam vairākas reizes Tbilisi bija Osmaņu impērijas pakļautībā, līdz 1795. gadā pilsētā iegāja persieši un nodedzināja. 1801. gadā to iekaroja Krievijas impērija. 1921. gadā Tbilisi tika pasludināta par neatkarīgās Gruzijas galvaspilsētu.
Tbilisi ir ko darīt vismaz pilnu dienu noteikti. Tbilisi vecpilsēta ir skaista un kolorīta. Tā aizrauj gan ar atjaunotām fasādēm, gan mājīgiem pagalmiem, verandām un balkoniem. Vecpilsētā atrodas slavenās Abanotubani sēravotu pirtis, kurās izbaudīt gruzīnu pirts rituālus. Shardeni ielā cita pie citas izkārtojušās mājīgas kafejnīcas, restorāni, naktsklubi, kā arī jaukas mākslas galerijas, kur iespējams nobaudīt gan Gruzijas virtuves šedevrus, gan arī iepazīt Gruzijas mākslu.
Vērts apmeklēt Narikala cietoksni, kas celts 4. gadsimtā. Cietoksnī iespējams nokļūt ar gaisa tramvaju, kas ved no pretējā upes krasta un ļauj apskatīt Tbilisi centrālo daļu no putna lidojuma. Līdzās cietoksnim atrodas Mātes Gruzijas statuja, kura vienā rokā tur zobenu, lai atvairītu ienaidniekus, bet otrā vīna trauku, lai pacienātu viesus. Par Māti Gruziju ir īpašs stāsts. Tie, kuri viesojušies Gruzijā, zina, ka gruzīnam kavēt esot asinīs. Tā šiem gadījies jau tāltālajos laikos, kad Dievs dalījis zemi. Kad Dievs dalīja zemi, gruzīni, protams, nokavēja. Aizraudamies viņi metās stāstīt, ka esot ļoti viesmīlīgi, protot labi teikt tostus un dziedāt. Dievam, to dzirdot, atmaiga sirds, un viņš noteica, ka esot pataupījis vēl nelielu, bet izcili skaistu un bagātu zemes gabaliņu. “Atdošu jums to, bet atcerieties, ka kaut kad ieradīšos kā viesis, taču mani nevarēsit pazīt pēc ārienes. Tā būs pārbaude, kā jūs mani uzņemsit,” teica visaugstākais un piešķīra gruzīniem 69 700 kvadrātkilometru zemes strēli ar lepnām kalnu grēdām, gleznām ielejām un ap 25 tūkstošiem upju. Gruzīnu prieks bija neizmērojams, tiesa, to nedaudz apēnoja jaunie kaimiņi, kuri nenāca no tām draudzīgākajām ciltīm. Valsts ziemeļos Lielais Kaukāzs veido dabisku robežu ar Krieviju, dienvidos, kas skar Mazā Kaukāza austrumu daļu, tā robežojas ar Turciju un Armēniju, vēl viena robeža jādala ar Azerbaidžānu, un visi viņi ir iebrukuši vai kārojuši pēc gruzīnu zemes.
Lai nu kā ar alkatīgajiem kaimiņiem, bet katru draudzīgi noskaņotu viesi gruzīni uzņem, kā tas būtu Dievs, jo nevar zināt, kurš ieceļotājs ir nomaskējies radītājs. Drošības labad viņi ap 50. gadiem vēl uzbūvējuši gigantisku Mātes Gruzijas skulptūru sievietes veidolā, kura augstu paceltā rokā tur pialu, kas norāda uz viesmīlību. Piala skulptūras rokā nav paredzēta tējai – no šādām māla bļodiņām gruzīni joprojām dzer vīnu. “Dzer vai mirsti!” par monumenta simbolisko nozīmi pajoko vietējie ļaudis.
Rustaveli avēnija ir Tbilisi centrālā iela, uz kuras atrodas Nacionālais muzejs, Nacionālā galerija, Gruzijas Opera, valdības iestādes un neskaitāmi veikali. Brīvības laukumā paceļas Sv.Georgija statuja, kas veltīta Gruzijas brīvībai un neatkarībai.
Tbilisi funikulieris tika izbūvēts 1905. gadā un pilnībā renovēts un modernizēts 2012. gadā. Funikulieris ved uz Mtatsminda parku kalna virsotnē, kur iespējams gan izbaudīt pasakainu skatu uz pilsētu, gan ieturēt maltīti restorānā, gan atpūsties atrakciju parkā.
Ja ir laiks, noteikti vērts apmeklēt krāmu tirgu pie Sausā tilta un Tbilisi tirgu. Krāmu tirgus labos laikapstākļos atvērts katru dienu no pulksten 10 līdz 17, taču lielākais pārdevēju un pircēju pieplūdums novērojams nedēļas nogalēs. Tirdziņā iespējams atrast dažādu laiku relikvijas – gan lētākus nieciņus, gan vērtīgas antīkas lietas. Savukārt Tbilisi tirgū var apskatīt un izbaudīt garšvielu, augļu, sieru un citu produktu daudzveidību, kā arī paša tirgus kolorītu.
Katru dienu liels skaits tūristu pulcējas pie Revaza Gabriadzes leļļu teātra. Padomju laiku populārā mākslinieka (filmu “Mimino” un “Kin-dza-dza!” scenārista) Revaza Gabriadzes leļļu teātris atrodas Tbilisi vecpilsētā un ir atpazīstams pēc šķībā torņa un savdabīgās arhitektūras. Katru dienu noteiktos laikos tornī ir vērojama figūriņu performance.
Pirms pilsētas apskates busiņu esam nolikuši blakus milzīgai jātnieka un zirga skulptūrai. Šo cilvēku piemin un slavē visā Gruzijā. Un ne tikai raženā auguma dēļ. Gruzīniem bijuši daudzi gudri un spēcīgi karaļi, bet viņu vidū pats izcilākais un spēcīgākais bijis Dāvids IV Celtnieks. Ne tikai tāpēc, ka augumā 2,28 metri, bet tieši viņš Gruziju atbrīvoja no musulmaņu jūga un pieņēma likumu krājumu, kas precīzi regulēja valsts dzīvi līdz pat tādām detaļām, cik reizes un kādos apstākļos drīkst precēties sievietes…
Noteikti jāpāriet pāri arī ļoti neparastajam Miera tiltam virs Kūras upes, tas izceļas un pat nedaudz disonē ar apkārtnes fonu.
Izstaigājuši un iepazinuši Tbilisi, dodamies nedaudz ievilkt elpu viesnīcā pirms vakariņām vienā no pilsētas restorāniem, pirms gruzīnu deju priekšnesumu baudīšanas folkloras ansambļa izpildījumā, pirms krietni vienkāršākām dejām mūsu pašu izpildījumā, pirms dziesmām un degošas čačas. Pēc tam, jau zinu, būs naksnīgā Tbilisi no skatu laukuma pie Mātes Gruzijas kājām un klusa domiņa: “Mirkli, apstājies, tu esi skaists!”
Turpinājums nākamajā numurā
