Cara laikā kareivjiem, kas skolā nebija gājuši un tāpēc nezināja, kura viņiem ir kreisā un kura labā kāja, pie vienas piestiprinājuši sienu, bet pie otras – salmus, lai soļojot kājas nejuktu.
Cara laikā kareivjiem, kas skolā nebija gājuši un tāpēc nezināja, kura viņiem ir kreisā un kura labā kāja, pie vienas piestiprinājuši sienu, bet pie otras – salmus, lai soļojot kājas nejuktu. Ir arī dzirdēta fabula par diviem kazlēniem, kas satikušies uz šauras laipas un, neparko negribēdami griezt viens otram ceļu, tikmēr badījušies, kamēr iekrituši upē un noslīkuši.
To iznāk atcerēties, kad jāiet pāri pontona tiltam, jo visu laiku atrodas tiepšas, kas nāk pretim pa kreiso pusi. Es vēl varu saprast jaunus cilvēkus, jo tā ir vienreizēja iespēja puišiem apkampt meitenes, turklāt piespiedu kārtā. Tā sakot, patīkamo var apvienot ar lietderīgo. Bet vecie un riteņbraucēji? Tie satiksmes noteikumus zina no galvas un laikam gan pārvietojas pa to gājējiem paredzēto maliņu, kas, piebraucot pie tilta, atrodas no viņiem pa labi. Citādi pat nevaru iedomāties, kā divi velosipēdisti, kas rātni stumj savus braucamos pie rokas, var šajā šaurībā tikt viens otram garām. Nē, kur nu, atrodas ne viens vien kazlēns, kas virzās tieši pretēji! Tie laikam brauc bez tiesībām un satiksmes noteikumus vēl nezina.
Gājējs nav autovadītājs, ko var viegli izkomandēt, un nevienu ceļu policistu pie grūtā gājēju regulēšanas darba ne par kādu naudu piedabūt neizdosies. Tāpēc būtu ieteicams vienā pusē tiltam piestiprināt sienu, bet otrā – salmus, lai visiem būtu skaidrs, pa kuru pusi tā iešana pāri tiltam sākama… Varbūt tomēr nevajag, jo tad pārvietošanās kļūs daudz neinteresantāka. Ja tā labi padomā, jelgavnieki jau sen ir noilgojušies pēc pontonu tiltiem, kas kādreiz veda arī uz vienu otru romantiskāku saliņu. Tagad tas viss ir ietērpts dzelzsbetona konstrukcijās, tāpēc pontonu tilta priekus gribas izbaudīt visā pilnībā. Nē, nu saki, ko gribi, bet tas pontonu tilts ir viens patīkams un romantisks haoss pašā Jelgavas vidū. Varu saderēt, ka pašreizējo bērnu mazbērni nekādi negribēs ticēt, ka viņu vectētiņi un vecmāmiņas pašā 21. gadsimta sākumā pār Lielupi gājuši pa īstu pontonu tiltu.
