Vienkārša un saprotama dzīve nogurdina, vienmēr vajadzīgs kāds vairāk vai mazāk eksistenciāls jautājums, kas nedaudz kremt un urda.
Vienkārša un saprotama dzīve nogurdina, vienmēr vajadzīgs kāds vairāk vai mazāk eksistenciāls jautājums, kas nedaudz kremt un urda. Domājams, pie šādām atklāsmēm nonākusi arī Jelgavas Domes pozīcija, kas ceturtdienas sēdē pacentās uzdot vienu otru jautājumu, kuru iespējamās atbildes varētu izrādīties ne pārak glaimojošas Domei. Divi interesantākie jautājumi skar Jelgavas pašvaldības bezpeļņas organizācijas SIA «Jelgavas ūdens» statūtu un kapitāla apstiprināšanu, kā arī Svētās Trīsvienības baznīcas torņa privatizāciju. Izvērtējot deputātu balsojumus abos gadījumos, rodas zināmas šaubas – vai te gadījumā neslēpjas partiju vai uzņēmēju intereses.
Šķiet, neviens nešaubās par likumdošanai atbilstošo Jelgavas ŪKSU reorganizācijas nepieciešamību, taču – vai tai bija jānotiek tieši tagad un šādā formā. Kaut gan Ekonomikas ministrija izstrādājusi likumu par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām, kurā no jaunā gada iesaka atteikties no šīs politiskās pilnvarnieku institūcijas, Jelgavas Domei nav labpaticies pagaidīt trīs mēnešus, kad minētā likuma norma varētu stāties spēkā, un kopš ceturtdienas arī ŪKSU pašvaldību pārstāvēs pilnvarnieks, līdzšinējais LLU rektora palīgs Kārlis Boldiševics. Pretēji valsts augstākajām institūcijām, kas virzās uz pilnvarnieku institūcijas likvidēšanu, Domes pozīcija vēl pēdējā brīdī cenšas izmantot publikās politikas principiem atbilstošo novecojošo likumdošanā piedāvāto iespēju ieviest pilnvarnieka institūciju.
Runājot par pilnvarnieku institūciju, A.Kalvītis teic, ka pilnvarnieki ir «maigi sakot, politisko partiju pelēkie kardināli, jo viņi nepiedalās publiskajā politikā, sevi neparāda sabiedrībai kā aktīvi politiķi, bet kaut kādā veidā «spēlē» aiz muguras, vij dažādas intrigas un varbūt veic to melno, slikto darbu, ko bieži vien sabiedrība nemaz neredz». Šķiet, kāre pēc saviem pelēkajiem kardināliem nav sveša arī Centra partijai Latvijas Zemnieku savienība, kuru pārstāv K.Boldiševics. Lai arī SIA «Jelgavas ūdens» nav gluži «Latvenergo», izskatās, ka «zemsaviešiem» nav nekas pretī vēl vienā siltā vietā konkursa kārtībā iebīdīt savu cilvēku un saglabāt ietekmi uzņēmumā. Starp citu, runājot par konkursu uz šo amatu, Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs sēdē pavēstīja, ka bijis arīdzan vēl kāds ļoti kvalificēts pretendents, taču viņš savu kandidatūru atsaucis. Interesanti būtu uzzināt – cik labprātīgi un kā interesēs? Vienkārši tāpat savas kandidatūras no šādiem amatiem nemēdz atsaukt.
Otrs ne mazāk interesantais jautājums saistās ar Svētās Trīsvienības baznīcas torņa privatizāciju. Privatizācijas komisija sākotnēji piedāvāja ēku pārdot piedāvājumu konkursā par 80 tūkstošiem latu, 65% no summas maksājot sertifikātos un zemesgabalu par 15 tūkstošiem latu, sertifikātos attiecīgi maksājot 80% summas. Pēc «Latvijas ceļa» deputāta Einara Grigora ierosinājuma, kuru balsojumā atbalstīja Domes pozīcija, privatizējamā objekta cena tika samazināta līdz 40 tūkstošiem latu, sertifikātu daļu paaugstinot līdz 70% summas, 3124 kvadrātmetru lielā zemesgabala cenu atstājot nemainīgu. Tas tika darīts, neņemot vērā Privatizācijas komisijas locekļa, Zemgales partijas pārstāvja Viktora Valaiņa atgādinājumu, ka zemes tirgus vērtība šajā Jelgavas daļā ir apmēram 40 latu par kvadrātmetru, tātad šā zemesgabala tirgus vērtība, pēc V.Valaiņa sacītā, ir ap 120 tūkstoši latu. Turklāt tika noraidīts arī visai loģiskais ierosinājums privatizējamo objektu pārdot izsolē, kur Dome noteikti iegūtu vairāk līdzekļu. Bet Jelgavas Domei, kā izskatās, lieli līdzekļi nav vajadzīgi. Un arī izsole nav vajadzīga, jo tajā var uzvarēt «neīstais» pretendents, bet ceturtdienas Domes sēde vedina domāt, ka «īstais» pretendents uz torni jau ir noskatīts, un pēc neilga laika viņš bez jebkādām izsolēm (lasi – izdevumiem) to arī «par sviestmaizi» dabūs. Jo priekšvēlēšanu kampaņas atbalstītāji, protams, prasa savu. Viņiem solīts makā nekrīt.
Abi iepriekšminētie piemēri norāda, ka Domes pozīcijai nav viegli darboties publiskās politikas apstākļos, jo nemitīgi iznāk meklēt likumdošanas fineses, ar kuru palīdzību var nokārtot ļoti konkrētus jautājumus. Gudrāk būtu rīkoties pēc loģikas un, lai arī tas ne vienmēr ir izdevīgi, Jelgavā neatkārtot kļūdas, kas pieļautas valsts mērogā.
