Aleksis Jankovskis, liela auguma pusmūža vecuma ebrejs, Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Jaunsvirlaukas pagasta Tūbās.
Aleksis Jankovskis, liela auguma pusmūža vecuma ebrejs, Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Jaunsvirlaukas pagasta Tūbās. Viņš droši vien būtu gājis bojā holokaustā, taču palika dzīvs. Notikumus atceras toreizējā kaimiņu meitene, vēlāk A.Jankovska darba biedrene Jaunsvirlaukas patērētāju biedrībā Mirdza Pūpols.
Mirdzas tēvs Žanis Beķeris Jaunsvirlaukas pagastā zemi izpirkšanai saņēma 1922. gadā. Tolaik norisinājās tās reforma, un no Jaunsvirlaukas muižas kara dalībniekam Beķerim tika 16 hektāru un kalpu māja. Jaunsaimniecībai tika dots nosaukums “Kalniņi”. Saimniekot vecāki prata, un ģimene dzīvoja pārtikusi. Mirdza atceras, gaļas uzpircēji ebreji Kalniņos iegriezās biežāk nekā citviet. Saimniecībā bija piecas govis un ik pa laikam vajadzība pārdot piena teļus. Vēl var secināt, ka Beķeriem piemita īpaša viesmīlība. Vairāki ebreju tirgotāji tieši Kalniņos izvēlējās pārnakšņot. Tur viņus lūdza pie galda ēst kopā ar ģimeni. Bet līdzi ciemiņiem bija arī savs cienasts. Beķeru meitas Mirdza un Austra, dzerot tēju, tika lutinātas ar neredzētiem cukura graudiem, kas bija sarkanā, brūnā un baltā krāsā.
Aklā naidā
Reiz māte teikusi: “Man jābrauc uz bērēm.” Jelgavā bija nomiris ebreju tirgotājs Šmerkus, kas Beķeriem bija labs paziņa. Atgriezusies no šiem godiem, viņa par tā saucamajā košermājā redzēto teikusi: “Glabāt jau nu gan glabā briesmīgi – uzliek uz dēļiem pliku un ar aukstu ūdeni nolej.” Ebreju sēru tradīcijas latviešu zemniekiem bija pasvešas. Tomēr, kā stāstījis Mirdzas vectēvs, ulmaņlaikā Sesavas pusē starp ebrejiem un latviešiem notika daudz jaukto laulību un pēcteči laimīgi dzīvojot vēl šobaltdien.
Vāciešu ienākšanu Mirdza atceras ar šausmām. Jaunsvirlaukā bija jauns ebreju ārsts. Kādu dienu Svitenes upītes krastā pagasta ļaudis atrada savu dakteri mirušu. Viņš bija injicējis indi. Diemžēl jaunais, izglītotais cilvēks, kas zināja par draudošajām briesmām, neredzēja citu izeju. Viena Jaunsvirlaukas skolas skolotāja kopā ar palīgiem apglabāja mirušo Jačūnu kapu nomalē. Taču kāds to bija nosūdzējis, un atradās cilvēki, kas līķi izraka un pārlika bedrē aiz kapu vaļņa lauka malā. Necilvēcīgi varas pakalpiņi, kā atceras M.Pūpols, bijuši visos laikos.
Lūgums Tūbu saimniekam
Tolaik Tūbu mājās, kas atradās pāris kilometru no Kalniņiem agrākajā Kulpju pusmuižā, dzīvoja Aleksis Jankovskis. Tur saimniekoja Tūbu ģimene, kuras vecākais dēls Ojārs mācījās ar Mirdzu vienā klasē (Ojārs Tūba gāja bojā 1944. gadā, uzsprāgstot kājnieku mīnai). Savukārt pats Tūbu saimnieks bija no Jaunsvirlaukas pagasta nākušās jelgavnieces Līvijas Politeres mātes krusttēvs. Tā saglabājies nostāsts, ka A.Jankovska vecais tēvs, kas kopā ar dēlu dzīvoja Tūbās un strādāja par skroderi, lūdzis to saimnieku glābt Aleksi. Arī vecais ebreju skroderis jutis tuvojošās briesmas, taču, iespējams, līdz vācu okupācijai nenodzīvoja.
Mirdza atceras, ka Aleksis strādājis par kurinātāju pienotavā Ražās, kas atradās tieši uz Jelgavas un Bauskas apriņķa robežas netālu no Ķesu kroga, kas padomju laikā tika pārdēvēts par Vairogiem. Viņa turp braukusi ar piena kannām. Aleksis bija vecpuisis ar ebrejiem diezgan tipiskiem vaibstiem, vienīgi viņa augums likās šai tautai neparasti liels. Protams, Aleksi pazina plašā apkārtnē, un, ja viņš tiktu paslēpts kādā Tūbu māju pagrabā, tad okupantu pakalpiņi zinātu, kur meklēt. Tūbu saimnieks atrada citu izeju. Viņam bija labas attiecības ar Salgales draudzes mācītāju Jāni Billertu. No vēstures zināms, ka no holokausta dažkārt izdevās paglābt ebrejus, kas bija kristīti luterāņu baznīcā un par kuru “nepiederību ebrejiem” kāds varētu galvot. M.Pūpols domā, ka, ļoti iespējams, Aleksi mācītājs Billerts ierakstīja Salgales draudzes dokumentos un Tūbu saimnieks par skrodera dēlu galvoja. Katrā ziņā vācu laikā Aleksis nekur neslēpās, bet okupācijas varas kalpi lika viņu mierā. Par Tūbu saimnieka un J.Billerta ciešajām saitēm liecina tas, ka pēc Salgales baznīcas sagraušanas 1944. gada vasarā dievkalpojumi notika Tūbās, kur māju otrajā stāvā bija plašas telpas. Tur 1948. gada 1. martā Mirdza Beķere tika salaulāta ar savu mūža draugu Elmāru Pūpolu, kura diemžēl vairs nav šajā saulē.
Aleksi Mirdza tuvāk iepazina pēc kara. Tolaik viņa bija veikala vadītāja Jaunsvirlaukā, bet viņš – Jaunsvirlaukas Patērētāju biedrības šoferis ekspeditors. “Kāds kārtīgs un akurāts cilvēks! Izvadājot preces pa Jaunsvirlaukas veikaliem, pie viņa rokām nepielipa ne spalviņa, ne nagliņa. Ja Aleksis mūs veda uz kādiem svētkiem Jelgavā, tad zinājām, ka tieši laikā gan aizbrauksim, gan atbrauksim,” stāsta Mirdzas kundze. Vēlāk Aleksis pārgājis strādāt uz kolhozu “Padomju Latvijas 10. gadadiena”, kas atradās tagadējā Rosmes teritorijā. Reiz pagriezienā no Meitenes šosejas uz Vircavu notika avārija. Alekša automašīna ieskrēja grāvī. Līdzbraucējs palika dzīvs, bet šoferis gāja bojā. Varbūt ar lasītāju palīdzību būtu iespējams noskaidrot, kad tas notika. Ziņas par A.Jankovski ir trūcīgas. Vienīgi zināms, ka viņš apbedīts Bērzukroga kapos. Taču, kā domā Mirdzas kundze, diez vai viņa kopiņu vēl šodien varētu atrast. Tuvinieku un radu šim vientuļajam vīram taču nebija vai arī viņi gāja bojā holokaustā.
Pēc laika viss nokārtosies
Mirdzas kundzei ir stāsts arī par mācītāju J.Billertu – par to, kas psiholoģiski raksturo šo cilvēku, pamato viņa garīgo spēku, spēju palīdzēt nelaimē nonākušajam. Sākoties kolhozu dibināšanai, Billerts bija spiests atstāt savu mācītāja amatu. Tā kā lauku darbus viņš neprata, kolhozā tika par bitenieku, kas likās vieglāka profesija. Billerts pārcēlās dzīvot uz Palšu mājām.
1949. gada 25. martā, kad visapkārt izveda cilvēkus, Mirdza smagi saslima. Ieradās Jaunsvirlaukas dakteris Freimanis (darbīga atmodas darbinieka, akadēmiķa, diemžēl nelaiķa, Jāņa Freimaņa tēvs). Viņš konstatēja, ka jaunā sieviete, kurai turklāt līdzās bija divus mēnešus veca meitiņa, ir dzīvības briesmās. Nepieciešama ķirurģiska operācija slimnīcā. Taču tolaik ceļus uz Jelgavu čekisti bija slēguši. Dakteris izmisīgi meklēja izeju un sūtīja pēc Vircavā dzīvojošās vecās ķirurģes Ziemeles. Piesaucot vēl vietējo aptiekāru, operācija tika veikta, un slimniece izdzīvoja. Par situācijas nopietnību liecināja arī tas, ka Mirdzas māte un vecāsmātes bija sūtījušas pēc mācītāja Billerta. Viņam tad tika lūgts nokristīt arī Mirdzas pirmdzimto meitiņu. Billerts paveicis savu darbu un Mirdzai teicis: “Es darīju to, ko nedrīkstu, bet esmu jūs iesvētījis Salgales baznīcā un laulājis. Zinu, ka esat cilvēki, kas nevienam par meitiņas nokristīšanu neteiks. Tu neuztraucies, pagaidām nedrīkstu ierakstīt meitu nevienos baznīcas dokumentos. Bet pēc laika, kad viss nokārtosies, viņa būs tās grāmatās ierakstīta.” M.Pūpols uzskata, ka tā spēja pateikt drosmīgs un cēls cilvēks, kas noteikti varēja censties palīdzēt izglābt Aleksi.
Par mācītāju J.Billertu, kas Salgales draudzē kalpoja no 1927. līdz, iespējams, 1948. gadam, zināms, ka viņš tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju. Pēc atgriešanās strādāja Iecavā. J.Billerts nomira 1972. gadā septiņdesmit trīs gadu vecumā un apglabāts Baložu kapos Jelgavā.
***
Otrā pasaules kara notikumu un holokausta traģēdiju Latvijā pēta profesionāli vēsturnieki, ir nopietnas zinātniskas publikācijas. Žurnālista devums, vācot notikumu liecinieku agrās jaunības, pat bērnības atmiņas, salīdzinoši nav nopietns. Tomēr domāju, ka, pastāvot par sava novada vērtībām, mums vajadzētu celt gaismā to, kas nav vēl izpētīts un zināms. Manuprāt, vajadzētu atrast un ar godu pārapbedīt Jaunsvirlaukas daktera pīšļus un celt godā tos novadniekus, kas būtu paraugs citiem savā cilvēcībā.
