Trīs Miezītes meiteņu labais nodoms apbrīnojami sakrita ar LLU Veterinārmedicīnas fakultātes darbinieku Ziemassvētku aicinājumu palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem.
Trīs Miezītes meiteņu labais nodoms apbrīnojami sakrita ar LLU Veterinārmedicīnas fakultātes darbinieku Ziemassvētku aicinājumu palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem
Mēs esam grupa ALE, saka desmit līdz divpadsmit gadu vecās Alise Saliniece, Laura Šlosberga un Elza Saliniece. Grupas nosaukums sanāk no viņu vārdu pirmajiem burtiem un skan mazliet lecīgi, it kā kāds teiktu: “Ale, hop!” Taču meitenes nav nodomājušas pamatskolas eglītē atdarināt cirka māksliniekus vai popzvaigznes, bet gan Ziemassvētkos nodarboties ar labdarību.
Miezītes bibliotēkā Alise, Laura un Elza var no sirds izrunāties. Piepilsētas laukos, kur agrāk auga bietes un ganījās govis, pirms gadiem trīsdesmit sāka augt daudzdzīvokļu un privātās mājas, bērnu interešu izglītības iespējas ir pašauras. Taču bibliotēkas darbinieces Jolanta Treigūte un Alla Fialkovska tevi uzklausīs, dos padomu, ieteiks kaut ko palasīt un pat noorganizēs bērniem ekskursiju vai kādu citu pasākumu. Tā tas bija arī pagājušās nedēļas nogalē, kad Elza ar Lauru atnāca uz bibliotēku, lai uzticētu nupat, grāvmalā sarunājoties ar kādu zēnu, dzimušu ideju: Ziemassvētkos vajadzētu palīdzēt pamestajiem suņiem un kaķiem! Bibliotēkā viņām parādīja rakstu “Zemgales Ziņās”, kur LLU Veterinārmedicīnas fakultātes darbinieki bija publicējuši lūgumu palīdzēt dzīvnieku patversmei. Tad zvans uz fakultāti, un tika saņemta piekrišana, ka līdzekļu vākšanas “filiāle” varētu atrasties Miezītes bibliotēkā. Ne jau katrs, kam būtu ko ziedot, paņēmis vecu segu vai palagu, brauks no Jelgavas viena gala līdz otram. Labāk ziedojumus savākt uz vietas un tad aizvest ar vienu rāvienu. Tikai, kā noteica bibliotēkas vadītāja Jolanta Treigūte, pašām dzīvnieku žēlotājām lasītajiem jāskaidro, kas tā par akciju un kādas ir iespējas iesaistīties. Tas gan meitenēm ir nieks, jo viņas bibliotēkā iegriežas katru dienu. Atnāk no skolas, izmācās, sakārto māju un prom uz bibliotēku! ALE palīdz apstrādāt vecās grāmatas, uz svētkiem izpušķojušas lasītavu. Visādu mazu darbiņu atrodas daudz.
Viens pasaulē
Briesmīgi iedomāties, kā tas ir – būt pamestam, justies vientuļam. Meitenes zina stāstīt par kādu zēnu, kuram vecāki, šķiet, aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Vecāmāte ar mazdēlu netiekot galā, un zēns kļuvis par tādu kā kaitnieku – apraksta sienas, dauza logus, sit bērniem. Trūkst prāta saprast, kā var palīdzēt. Un diemžēl ne jau viņš tāds vienīgais. Bet kā jūtas pamests dzīvnieks? Droši vien ne labāk. Laura teic, ka tiem, kuri atstāj savus mājdzīvniekus, būtu jāmaksā sods. Bet tūlīt meitene apraujas. Kurš tev atzīsies: es izlaidu no automašīnas un pametu ceļmalā kaķēnu. Cik latu man būtu soda nauda? Dzīve nav vienkārša. Tomēr meitenēm ir kādas iespējas ja ne mainīt apstākļus, tad vismaz savu attieksmi pret tiem.
“Nauda man ir vienmēr,” apņēmīgi saka Alise. Tas gan nenozīmē, ka viņa divpadsmit gadu vecumā jau strādātu algotu darbu, bet gan to, ka prot nopelnīto pieturēt un izdot tieši tad, kad visvairāk vajadzīgs. Vasarā Alise palīdzēja vecvecākiem. Protams, viņa to darīja pienākuma pēc, taču par govij un aitām sarūpēto sienu vecmāmiņa kaut ko iedeva arī maciņam. Tur iegūlušais nav ar vieglu roku nācis un tādēļ arī viegli netiek notērēts, pat līdz Ziemassvētkiem kaut kas saglabājies. Līdzīgi ir ar sīknaudu, ko mammas pēc iešanas uz veikaliem meitenēm atļauj atstāt savā makā. Nav jau viss tūlīt jātērē. Tādēļ, ja rodas doma kaut ko ziedot dzīvnieku patversmei, iespējas ir.
Kā tu saproti žēlsirdību?
Dzīvnieku aprūpē vislielākā pieredze ir Laurai. Viņai mājās ir četrus mēnešus vecs kaķēns Pikaso un trusenīte. Abi kopā nespēlējoties, trusenīte esot Pikaso mūza. Laurai ļoti gribas aizbraukt uz Veterinārmedicīnas fakultāti. Kas zina, varbūt pēc gadiem astoņiem viņa tiešām tur studēs. Tomēr meiteņu ierosmei palīdzēt patversmes dzīvniekiem pamatā nav nākotnes karjeras izvēles motīvs, bet gan vienkārša žēlsirdība. Ko nozīmē būt žēlsirdīgam? ALE ilgi nedomā. Tādu gadījumu, kā cilvēku attiecībās izpaužas žēlsirdība, meitenes zina daudz.
Cik nav vecenīšu, kurām pie autobusa pieturas gadījies palīdzēt panest kādu saini vai saskaitīt ceļanaudai nepieciešamos divdesmit piecus santīmus. Vēl meitenes labprāt uzņemas pieskatīt bērnus. Tuvākajās mājās patlaban aug četri divgadnieki, un tad jau bieži gadās, ka ar kādu vajag uz brīdi paņemties. Interesanti, ka meitenes žēlsirdību neattiecina uz sevi. Viņas ir enerģiskas, un it kā nav vajadzīgs, lai kāds viņas žēlotu. ALE ir varena organizācija. ?
***
Viedoklis
Ingrīda Saliniece, četru bērnu mamma:
Miezītes bibliotēkā ir ļoti laipnas bibliotekāres, kurām esam pateicīgas par darbošanos ar bērniem. Tas ir daudz labāk nekā, ja mazie dzīvotu tikai pa pagalmu. Meiteņu ideja arī nav peļama. Mēs savā dzīvoklī dzīvniekus nemokām, daudz piemērotāki apstākļi turēšanai ir laukos pie vecmāmiņas, tur mums to pietiek.
Kas ir “ale”
Alise, 12 gadu. Mīļākā grāmata – Astrīdas Lindgrēnes “Pepijas Garzeķes piedzīvojumi”. Tie ir gan izlasīti, gan skatīti filmā, kur varot riktīgāk redzēt, kā īsti notika. Kad bijusi maza, visur rakstījusi, ka vēlas kļūt par frizieri. Tagad tas teksts esot apnicis. Pareizāk sakot, viņa vēl īsti nezina, par ko vēlētos kļūt, taču piestrādāt varētu arī bibliotēkā. Zināmas iemaņas lasītāju apkalpošanā jau ir.
Laura, 11 gadu. Mīļākā grāmata – “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. Patīk lasīt gan smieklīgo, gan arī šausminošo – par spokiem. Jau no agras bērnības meitenē mīt sapnis kļūt par dzīvnieku ārsti.
Elza, 10 gadu. Arī ļoti patīk Astrīdas Lindgrēnes grāmatas, vēl floristika, sevišķi, ja šajā nodarbē iespējams palīdzēt mammai. Viņa tāpat kā tante varētu kļūt par juristi.
