Pēc speciālistu domām, algu iesaldēšana ne tuvu nav tāds efektīvs brīnumlīdzeklis, kā cer valdība
Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors
Izvēlēts lielākais iespējamais ļaunums
Protams, šajā situācijā jebkurš risinājums ir slikts, un no visiem būtu jāizvēlas mazāk sliktais. Tas gan nav vienkārši, jo te nav vispareizāko atbilžu, taču arī algu iesaldēšana nešķiet tā labākā ideja, un no visiem ļaunumiem izvēlēts lielākais. Diemžēl par primāro izvirzīts tas, kā Latvija izskatīsies ārvalstīs, nevis, kā jūtas šīs valsts iedzīvotāji. Ir jāsaprot, ka valsts iestāžu darbinieki, pasliktinoties vispārējai situācijai, apsvērs iespēju, vai nemainīt darbu, un tad galu galā sanāks, ka, piemēram, policijā paliks vien tie, kas citur nav derīgi. Valsts ierēdņu samazināšanas plāns drīzāk izskatās pēc populisma, kaut gan pieļauju, ir daudz darbinieku, kas veic lieku darbu – no pieredzes zinu, ka procesi ieilgst, tā ka viņi sevi «attaisno». Vispirms gan būtu jācīnās pret koruptīvi birokrātisko sistēmu augšējā līmenī, nevis jāķeras pie izpildierēdņiem, no kuriem liela daļa ir pirmspensijas vecumā. Arī lielāks budžeta deficīts ir mazāks ļaunums, un, ja tiek runāts par attīstības bremzēšanu, vēlos jautāt – kas ir attīstība? Mums tā nepieciešama labklājības, nevis tikai attīstības dēļ. Šādas runas atgādina tautsaimnieka Kārļa Baloža teicienu par «attīstības fetišu».
Irēna Baraškina, LLU Ekonomikas fakultātes lektore
Jāizvērtē valsts arbinieku funkcijas
Tas ir populisms. Algu iesaldēšana skar tieši tās jomas, kas faktiski pilnībā atkarīgas no valsts, – drošību, medicīnu, izglītību, arī valsts pārvaldi. Tajās strādājošajiem ir ierobežotas izvēles un rīcības iespējas, piemēram, pāriet strādāt tajā pašā profesijā, tikai privātajā sektorā, kur atbilstoš darbavietu skaits ir salīdzinoši neliels, tāpēc arī neko daudz viņi nevar protestēt. Tajā pašā laikā Nacionālās bibliotēkas projekts savulaik pat tika pasniegts kā krīzes risinājums būvniecībā, kur tagad valsts lielu skaitu privātās sfēras darbinieku nodrošinās ar labi apmaksātu darbu, palīdzot vieglāk pārciest ekonomisko krīzi, pie viena līgumos ietverot drakoniskus sodus, ja šie nosacījumi netiktu pildīti. Vārdu sakot, vienam lielam projektam nauda tika piešķirta, bet pēc tam izrādījās, ka pārējiem nepietiek, tai skaitā valsts līdzfinansējumam, lai īstenotu ES fondu projektus. Uzskatu, ka valsts sektorā jāizvērtē, kādas ir darbinieku funkcijas, vai tās nedublējas, vai netiek veikts lieks darbs. Manā skatījumā valstij trūkst stratēģiskas plānošanas, kas novērstu līdzekļu izšķērdēšanu spontāniem tēriņiem un ļautu zināmas summas ietaupīt.
Andris Vilks, SEB bankas galvenais ekonomists
Signāls pārskatīt algu sistēmu
Latvijai nav pārāk lielu iespēju, un tas ir signāls, ka laiks pārskatīt algu sistēmu valsts aparātā, kur esam novērojuši pamatīgu palielinājumu. Pēdējos divos gados daudzi no privātā biznesa pārgāja strādāt valsts sektorā tieši lielo algu un salīdzinoši vieglāka darba režīma dēļ – kāpums gada laikā bija vidēji 50 – 60 procentu, sekretāres pēkšņi 300 latu vietā sāka saņemt 700. Absurds! Ja tā darītu privāts uzņēmums, domātu, ka tā ir dīvaina kompānija, jo nav iespējams šādā tempā celt produktivitāti. Minētajā situācijā algu iesaldēšana ir normāla, taču jādomā par to cilvēku daļu, kas uz rokas saņem 200 – 300 latu un jau vairākus gadus gaida pielikumu. Tas ir sāpīgs moments, un šajā situācijā gan atalgojumu iesaldēt nevajadzētu, un ceru, ka šajā jautājumā izdosies rast kompromisu. Tajā pašā laikā valsts iestādēs ir mākslīgi radītas štata vietas, un pret to likvidēšanu attieksme ir negribīga, lai gan privātbiznesā par 10 – 20 procentiem varētu samazināt bez problēmām. Pilnīgai ainai par valsts iestādēs strādājošo skaitu un viņu nepieciešamību būtu vajadzīgs pamatīgs audits, un esmu pārliecināts, ka pozīcijas, kur ietaupīt, iespējams atrast, taču jādomā arī par to, kā gūt lielākus ieņēmumus.
