Protams, virsrakstā minētā formula ir tikai attālināts vienādojums gadījumam ar aprīļa beigās nosisto un pēc tam sadedzināto suni.
Protams, virsrakstā minētā formula ir tikai attālināts vienādojums gadījumam ar aprīļa beigās nosisto un pēc tam sadedzināto suni. Pareizāk būtu teikt, deviņus mēnešus vecu suņabērnu. Viņš gadījās ceļā cilvēku (ne)attiecībām. Lai arī tiesiskie un juridiskie termini savā tiešumā slīpēti līdz tēraudzilam mirdzumam, dzīvē to šķautnēm vienmēr būs varavīksnes atspīdumi. Arī Valgundes novada Vītoliņos notikušais nav ietilpināms vienā tiesas spriedumā un pat viena suņa nāvē. Notiesāts 1983. gadā dzimis jauns vīrietis. Tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka spriedums, kas viņam liks turpmākos astoņus mēnešus pavadīt apcietinājumā, nemainīs situāciju kopumā. Un ne tikai Vītoliņos, Valgundē vai jebkur citur Latvijā. Konkrēti, vietās, kur dzīvo šādi notiesātie un vēl uz brīvām kājām staigājošie andi, juri, jāņi un pēteri. Vārdam, uzvārdam un tautībai šajā gadījumā nav pilnīgi nekādas nozīmes. Viņi visbiežāk izauguši nepilnās ģimenēs, kurās viens no vecākiem labākajā gadījumā nostrādājies vienā vai vairākos pagaidu darbos, lai sagādātu ikdienišķo iztikšanu. Bērneļiem tiek atlicināts tik vien kā ēdiens un jautājums, kā šodien gājis. Tas ir labākajā gadījumā, ja paši radītāji visu sarūpēto nenotērē tam, ko var izfiltrēt caur aknām un pēc tam izčurāt, galvā atstājot tikai žvinguli. Viņu bērni ir tie, kas veido šodienas fonu, kurā notiek tādas cilvēciskās traģēdijas kā Vītoliņos. Šiem jauniešiem nav nedz izglītības, nedz interešu. Protams, ja par tādām netiek uzskatīti prātojumi, kur aši sapelnīt kādu latu “švirlakam” un pie kuras “fidas” laidīsim šovakar. Tā tās dienas rit apstulbinošā tukšumā un bezjēdzībā, no kuras neviens šos jauniešus nav mācījis tikt laukā. Un arī palīdzējis. Pašiem taču jāskrien, jāpelna, savi bērni jānostāda uz kājām.
Atgriežoties pie Vītoliņos notikušā, šķiet, ka kaut kas gan tiesā, gan sabiedrībā palicis līdz galam nepateikts un nenoskaidrots. Jāpiekrīt, notiesātais nekāds zelta gabaliņš nebūs bijis. To atzīst arī viņa tuvinieki un paziņas, ka viņš darījis lietas, par kurām jau reiz saņemts pelnīts sods. Bijuši arī citi, policijas redzeslokā nenonākuši, nodarījumi. Bet nupat tiesas izskatītajā ar nogalēto suņabērnu vismaz sākotnējā versijā sitējs un dedzinātājs nav bijis viens. Vakar sodīts un “uz nārām” tika aizsūtīts gan viņš viens, kurš, pēc daudzu viedokļa, uzņēmies kāda cita vainu. Bija tā vai citādi, tagad varam vien minēt. Varbūt tās bija bailes no patiesā suņa nositēja? Varbūt apdzēries jauniešu bariņš dzīvnieku galēja kopīgi? Galu galā, ko tas maita te pa kājām kvankšķ. Aizdomāties, ka tā ir dzīvība ar savām tiesībām uz pastāvēšanu, viņi vienkārši nebija spējīgi. Vieta, kur mīt dvēsele un līdzjūtība, viņiem palikusi tukša.
Par notikušo jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ne tikai par to, kas risinājās vēlajā vakara stundā 28. aprīlī. Jautājums ir arī par to, kas notiks ar Andi pēc soda izciešanas. Un, galvenais, kas notiks ar viņa vienaudžiem Vītoliņos un citviet Latvijā.
