Uz Jaunās rokmūzikas festivālu Pils saliņā devos nevis tādēļ, ka būtu izslāpis dzirdēt pašmāju un citzemju pankroku, gotisko roku, «post grunge» un folkmūziku, bet gan kompānijas un programmā pieteiktā «Dzelzs vilka» dēļ.
Uz Jaunās rokmūzikas festivālu Pils saliņā devos nevis tādēļ, ka būtu izslāpis dzirdēt pašmāju un citzemju pankroku, gotisko roku, “post grunge” un folkmūziku, bet gan kompānijas un programmā pieteiktā “Dzelzs vilka” dēļ.
Ap deviņiem vakarā, kad uzmanīgi “ievērtējām” sanākušo publiku un atmosfēru, smaidot domāju, ka nelāgi sapnīši sanākušo “pankveidīgo” ļaužu izskata dēļ rādīsies vismaz vēl nedēļu. Taču šoreiz publiku saudzīgi piecietu, jo pats biju izvēlējies pasākumu apmeklēt (vienmēr uzsveru – no tā, kas nepatīk, vienkārši jāizvairās). Bēdīgāka par sanākušo apģērbu bija viņu prāta “skaidrība”. Sev skaidroju, ka pusdesmitos vakarā piedzērušies nav visi, bet tikai atsevišķi cilvēki, tāpēc nepārvilku svītru visiem tumšajās drēbēs tērptajiem ļaudīm. Par laimi, līdz ar tumsas iestāšanos no festivāla norises vietas vecāki aizveda savus desmit gadu nesasniegušos bērnus, un skatuvei pievērsos brīdī, kad uz tās parādījās jau minētais “Dzelzs vilks”. Prieks par tiešām labām dziesmām mijās ar neizpratni, ka vairāki desmiti jauniešu (no tiem daudzi bērni), tik nežēlīgi cenšas cits citu grūstīt un citādi “klapēt”, uzskatot, ka tas ir pasākumam un atmosfērai atbilstoši. Pavirzījos nostāk.
Pēc pāris stundām turpat Pils salā klāt pienāca kāds gara auguma puisis melnā apģērbā un krievu valodā piedāvāja ēst. Īsti nesaprazdams viņa ierosinājumu, tikpat strauji atteicu, ka nevēlos. Nedaudz vēlāk ar paziņu sapratām, ka pēkšņi radušās šķavas uznākušas nevis iesnu, bet gan nezināma izpūsta aerosola dēļ.
Šajā brīdī pasākums, uz kuru ierados kompānijas un vienas grupas dēļ, jau sāka šķist vēl nesaprotamāks. Kamēr organizatori pa laikam meklēja kādu puisi, kurš publikai virsū pūš piparu vai kādu citu gāzi, vēl brīdi ļāvāmies pasākuma gaisotnei. Kāds apmeklētājs streipuļodams balansēja uz saliņas stāvā krasta un kanāla ūdeņu robežas, cits sēdus un aizvērtām acīm stutēja koku, bet vēl kāds priecājās par atkal sastaptiem paziņām.
Vērojot pāris agresīvu tipu, nemanīju, ka organizatori būtu parūpējušies par neatliekamās medicīniskās palīdzības ekipāžas klātbūtni, savukārt apsardzes vīri un Pašvaldības policijas darbinieki ar laisku skatu labākajā gadījumā pavadīja kārtējo piedzērušo pusaudzi.
Laikam jau naktī uz svētdienu neviens kanālā nenoslīka un smagas traumas neguva. Šajā vakarā nekļuvu par alternatīvo mūzikas stilu cienītāju pretinieku, tomēr manī nostiprinājās pārliecība, ka šādas mūzikas piekritēju vidū agresīvu un neiecietīgu ļaužu ir pietiekami daudz, lai tādam mūzikas nepazinējam kā man vēlēšanās apmeklēt līdzīgus pasākumus uz kādu laiku būtu apklususi. Manuprāt, savstarpēja cieņa nepieciešama pat tad, ja alkohols un izlādēšanās šķiet svarīgākā vakara nodarbe.
