«Esplanāde: tīmekļa autoru proza un dzeja». «Valters un Rapa», 2002.
«Esplanāde: tīmekļa autoru proza un dzeja». «Valters un Rapa», 2002
Izrādās, ka internets nav tikai jauns mūsdienu komunikācijas līdzeklis, bet arī literāru uzplaiksnījumu krātuve. Par to liecina kaut vai nupat iznākusī grāmata «Esplanāde», kas, kā rakstīts uz vāka, ir «tīmekļa autoru proza un dzeja».
Manuprāt, šis ir viens veiksmīgs projekts, kas pierāda interneta un grāmatas koplimentaritātes tēzi, jo «Esplanādē» ir apkopota žanriski dažāda proza un lirika, kas publicēta jau gadu pastāvošajā «Delfu» portāla sadaļā «Esplanāde». Protams, dažu kaitinās, ka grāmatā nav bijis iespējams izvairīties no vienas, šķiet, nepārvaramas interneta kultūras iezīmes anonimitātes, jo autori lieto tā sauktos «nikus» jeb segvārdus. Ja lasītājam nav kategoriskas prasības tikai pēc atzītām autoritātēm, tad viss kārtībā. Te gan jāpiebilst, ka, ne no viena neslēpdamies, «Esplanādē» ir publicējies arī dziesminieks Kaspars Dimiters un literāts Kristaps Vecgrāvis.
Man katrā ziņā «Esplanāde» ir ne tikai patīkama oriģinalitātes vēsma, bet arī nosacīti amatierisku literāru tekstu apkopojums – jauka atslodze pēc «augstās literatūras». Varu pat apgalvot: ja, izlasot «Esplanādi», kāds ne reizi neiespurgsies aiz prieka, ka tā arī var rakstīt, tad šim «kādam» stingri jāpiedomā, vai viņš nav nogrimis rutīnā. Turklāt atzinīgi vārdi jāsaka arī par grāmatas vienkāršo un nepretenciozo noformējumu. Un tā ir «Esplanādes» veiksmes atslēga – nepretenciozitāte, netiekšanās līdzināties kādiem vispāratzītiem literāriem standartiem.
Fantastiski ironiski ir stāstiņi «Par bitīti, kas gribēja būt Amerika», «Ziemassvētku ludziņa», «Kālis…». Arī «Esplanādes» dzejā ir jaušami interesanti izaicinājumi, par kuriem vien jāpasmaida: «Dievs, kāpēc Tu esi/tik mazs,/ka, ejot pie Tevis, ir ceļos jāmetas?» Savā absurdumā ir arī ārprātīgi uzjautrinoši pantiņi, kas, iespējams, reiz varētu nokļūt ikdienas joka statusā. Tāds, piemēram, ir dziesma «Autobusa kontrole», kurā skan šādas rindas: «Autobusā kontrole/Prasa – kur ir mana biļete?/ Es tiem saku – nav man tādas/Es tiem saku – tralalaa – /Riebjas braukt man jūsu autobusā/», un pēc šāda patiesi dziļdomīga situācijas raksturojuma seko piedziedājums: «Nu nav, nu nav man biļetes,/Bet vai tāpēc esmu/Savādāks par citiem es?/Tāpēc lūdzu,/Koris (lūdzu, lūdzuuuu),/Tāpēc lūūdzu,/Dāvājiet man savu mīlu! (..)/Autobusa galapunkts… mmm… galapunkts.»
«Esplanādes» lielākoties marginālie teksti ir labs atgādinājums, ka Latvijas literārajai telpai veidojas interesantas piebūves, kas sākas un turpinās internetā ar savu žanra specifiku – rudenim tik ļoti nepieciešamo gaišo ironiju un teksta atvērtību.
