Režisors Kārlis Anitens: “Nekādas mūzas man apkārt nelido un uz pleca nesēž. Tā ir mana profesija, un es eju un daru”
Līvbērzes amatierteātris “Radi” kopā ar dramaturgu un teātra režisoru Kārli Anitenu radījuši izrādi “Dzīve ar piedzīvojumu garšu”. Rezultāts ir Latvijas amatierteātriem netipisks – tapuši pieci humoristiski monoskeči, kur katrs no dalībniekiem uz skatuves demonstrē savu aktiermeistarību. Saruna ar Kārli notika, kad vēl nebija zināms, ka ieplānotās izrādes Zaļeniekos, Valgundē, Vircavā, Lielplatonē un citur tiks atceltas mājsēdes dēļ.
– “Dzīvei ar piedzīvojumu garšu” esat gan autors, gan režisors. Tas nozīmē, ka šī izrāde ir oriģināldarbs?
Pirms režisora gaitām es daudz nodarbojos ar rakstniecību un esmu to arī mācījies. Šajā izrādē tie ir tādi mazi skeči, mani dzīves novērojumi – komiski cilvēki komiskās situācijās. Tur ir diezgan daudz paša piedzīvotā, iespējams, mazliet citos tēlos. Man patīk “stand-up” žanrs. Tā kā esmu daudz ko redzējis un dzirdējis, man ir viegli uzrakstīt materiālu, ko pēc tam var arī iestudēt. Pie izrādes sākām strādāt pagājušajā rudenī, un šajā kontekstā pandēmijas laiks ir nozīmīgs – tas lika meklēt pilnīgi jaunas teātra formas. Kā tik mēs mēģinājām, lai iekļautos likumā atļautajā mēģināšanas sistēmā, – klātienē, ”Zoom”, pa vienam, ārā, visādi. “Stand-up” žanrs, kur katrs aktieris izpilda vienu gabaliņu, tādā ziņā ir ļoti elastīgs.
Pandēmijas laikā, kad daudzi čīkstēja un nedarīja neko, domāju, Līvbērzes amatierteātra aktieri ar sevi ir izdarījuši ļoti daudz. Tas, ko mēs iestudējam, nav tipisks amatierteātra piegājiens. Nācās sevi lauzt, bija grūti, bija sarežģīti, bet, ja es viņiem neticētu, es to nedarītu. Man pašam bija ārkārtīgi interesanti vērot, kā viņi aug profesionāli, veidojot lomu apstākļos, kad nav obligāti uz skatuves jābūt miljons priekšmetiem, ka var to visu uzburt arī bez priekšmetiem un radīt vajadzīgo sajūtu. Viņiem bija interesanti, un tas man kā amatierteātra režisoram ir galvenais, lai cilvēkiem, kas nāk un darbojas, ir iespēja augt viņu izvēlētajā tautas mākslas formā.
– Cik aktieru piedalās izrādē?
Pieci, un es esmu sestais, jo viens no mūsu aktieriem diemžēl pārvācās uz dzīvi citur, un man nācās ielēkt tajā lomā. Tā dzīvē gadās, bet viss ir izdarīts un viss ir kārtībā.
– Jūs jau pats vislabāk zināsiet, kā nospēlēt.
Jā, un, starp citu, skečs, kurā es piedalos, ir piedzīvojis apmēram 100 izrāžu Rīgā, teātra klubā “Austrumu robeža”. Ļoti labs skečs, kas dažādās programmās tika izmantots.
– Bet pārējie skeči vēl nav redzēti iepriekš?
Jā, tie, kas ir Līvbērzes teātra programmā, tapuši tieši šai izrādei, pavisam svaigi.
– Vai izrādē ir nodarbināti visi Līvbērzes amatierteātra “Radi” aktieri?
Nē, mums teātrī ir vairāk dalībnieku. Pirmajā kovida pandēmijas laikā divi jau gados aktieri pateica, kamēr būs kovids, viņi uz mēģinājumiem nenāks. Palika seši, kopā bija astoņi, viens pārvācās dzīvot citur, tad palika septiņi, un šajā izrādē ir pieci aktieri. Šobrīd strādājam jau pie jaunas izrādes, visi tiek nodarbināti. Skaidrs, ka man kā režisoram gribētos, lai mēģinājumos ir visi, bet kā pilsonis es ļoti labi saprotu, ka laiks, kurā dzīvojam, ir tāds, ka cilvēki var baidīties. Toreiz viņi tādu lēmumu pieņēma, no vienas puses, tas ir pareizi. Mēs kolektīvā ievērojām pilnīgi visas epidemioloģiskās prasības, jo esam pašvaldības teātris. Kad varēja, tad tikāmies klātienē, kad varēja pa vienam, tad nāca pa vienam, tikai “Zoom”, tikāmies tur. Aprīlī mūs iztrieca ārā, burtiski. Mēģinājām turpat netālu. Aiz kultūras nama ir vasaras estrāde, tad mēs no aprīļa salām tur, līdz beidzot Jāņos izrāde bija pilnībā gatava.
Tas nav vienkārši, jo katram ir 15 minūtes vienam pašam, ir jānorunā ne tikai teksts, bet arī jāizdzīvo stāsts. Tas ir ļoti sarežģīts žanrs, bet es esmu gandarīts par rezultātu un par izaugsmi, kas ar viņiem šī nepilna gada laikā notika, kā viņi salauza savu spēles manieri un šobrīd darbojas jau pavisam citādi.
– Cik sen esat režisors Līvbērzes amatierteātrī?
Teātri mani uzaicināja vadīt pagājušā gada oktobrī, tātad gadu. Šī izrāde ir mans pirmais projekts ar lībērzniekiem un vispār pirmā pieredze ar amatierteātri. Es esmu specializējies darbā ar profesionāliem aktieriem, bet mana galvenā darbības niša ir milzīgi lielie valsts un Rīgas pasākumi, koncertuzvedumu režija un tamlīdzīgi. Esmu diplomēts teātra režisors, arī izrādes taisu, bet vairāk gan savam priekam un sevis izzināšanai.
– Kā atšķiras darbs ar amatierteātra un profesionāliem aktieriem?
Aktiera profesiju mācās četrus gadus, bet amatierteātra aktierim darbība notiek tādā intuitīvā līmenī. Ir jāatrod pareizā valoda, kā ar viņiem runāt, lai viņi spētu realizēt manu ieceri.
Sākot strādāt ar Līvbērzes amatierteātri, es mazliet pastudēju šo to no pasaules literatūras, kā tas tiek darīts. Pasaules meistari saka – vajag sākt ar to, ka likt aktierim spēlēt pilnīgu pretstatu viņam pašam, ko mēs arī darām. Sākumā novērtēt viņu kā cilvēku, kā personību un tad piedāvāt pilnīgi pretēju tēlu. Tā arī ir – viena no manām dāmām, kas ir absolūti mierīga un ļoti nosvērta, ļoti līgana un eleganta, spēlē ballīšu karalieni. Viena, ļoti pieredzējusi autovadītāja, spēlē tādu autovadītāju, kādu mēs dzīvē uz ceļa negribētu redzēt. Tad ir viena ļoti impulsīva dāma, īsta kurzemniece ar ventiš akcentu, kas spēlē ļoti smalku kundzi bez liekām emocijām. Šāda pieeja ļāva aktieriem saprast, ka uz skatuves var darboties pilnīgi citā ampluā, nevis būt pats uz skatuves.
Tā ir lielākā amatierteātra liksta, ka aktieri visu laiku spēlē pilnīgi vienādi, jo viņš ir viņš uz skatuves, tikai runā kādu tekstu. Arī no amatieriem, ja tu ar viņu pareizi strādā, vari dabūt ārā jebko. Man bija interesanti pašam radošajai izaugsmei pamēģināt, vai tas tā darbojas. Tagad pēc nostrādāta gada varu teikt, ka darbojas.
– Kādas vecuma grupas aktieri pārstāv?
Jaunākajai dalībniecei teātrī ir ap 30, varbūt mazliet pāri, lielais vairums ir 40 plus un divi vecāki cilvēki pāri 60.
– Kas, pēc jūsu ieceres, ir izrādes auditorija?
Izrādes auditorija ir kā jau teātris vispār – tas nebūs kuram katram. Es domāju, ka auditorija ir sabiedriski aktīvi cilvēki, gadiem nebūs liela nozīme. Labi, tā nebūs bērnu izrāde, bet no divpadsmit gadiem var nākt. Stāsti ir veidoti divos uztveres līmeņos. Viens ir primārais, kad var smieties par jokiem, jo teksti ir humoristiskā žanrā, bet ir arī otrs līmenis, kas ir vārdos nepateiktais. Dažs labs varēs vilkt paralēles arī ar savu dzīvi un ar to, kas šobrīd notiek valstī. Pirms izrādes ir mazs mans pieteikums, ka šī izrāde būs pavisam kas cits, nevis tas, ko parasti cilvēki ir pieraduši redzēt. Mēs jau esam kādas izrādes nospēlējuši – skatītāji smejas, dzīvo līdzi. Tas jau ir pats svarīgākais, ka cilvēkiem patīk.
– Jau bijāt sākuši izrādīt darbu, kad sākās jaunie ierobežojumi. Pastāstiet par saviem plāniem!
Izrāde bija gatava jau vasarā, bet vasarā nav teātra sezona – vienam atvaļinājums, otram dārza darbi, loģiski, tā jau nav spiesta lieta. Vasarā vienkārši ik pa brīdim mēģinājām, lai tā izrāde turas. Sākām ar Līvbērzes pagasta svētkiem, tur bija pirmizrāde, un vēl mēs bijām Glūdā. Nu, tur, kur uzraksts – Nākotne. Tur bijām oktobra sākumā. Plāni mums bija skaisti – bijām salikuši riktīgu tūri ne tikai pa novadu, bet pa visu Latviju, ieplānojuši 20 izrādes līdz gada beigām. Diemžēl šajā pandēmijas vilnī, kad amatierteātra kolektīviem ir atļauts rādīt darbus tikai savas administratīvās teritorijas robežās, tas nozīmē tikai Jelgavas novadā. Visus savus skaistos braucienus uz Kurzemi, Vidzemi un Latgali pārcelsim droši vien uz februāri, martu, lai gan tas arī nav precīzi zināms. Bet mēs esam stingri apņēmušies visus 14 pagastus, kas ir Jelgavas novadā, šajā rudenī izbraukāt. Protams, ja lems, ka nekur nedrīkst, tad… Mēs visi esam ar sadarbspējīgu sertifikātu, ievērojot visas noteiktās normas un ierobežojumus, dosimies ceļā un saviem novada cilvēkiem izrādi parādīsim. Ja izrāde ir uztaisīta, tā ir jāspēlē, citādi aizmirstas.
– Vai paredzēts braukt arī uz Jelgavu?
Protams, plānos bija arī Jelgava, bet ārkārtas situācijā nevar, jo tā ir cita administratīva teritorija. Ir mazliet smieklīgi – apbrauc kā pa gredzenu apkārt, bet vidū nebrauc. Kad varēs, tad brauksim.
– Vai top kāda jauna izrāde?
Jā, jau esam sākuši darbu pie jaunas izrādes – “80 minūtēs apkārt zemeslodei”. Pirmizrāde iecerēta martā vai aprīlī. Mēs atkal esam izvēlējušies ļoti citāda veida formu – paņēmuši apmēram desmit pasaules klasikas darbus, tostarp viens ir mūsu pašu, latviešu – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”. Esam izvēlējušies nelielus fragmentiņus no šiem darbiem un iecēluši tos kovida apstākļos, lai paskatītos, kā tas sanāktu. Piemēram, kā “Skroderdienās” notiktu skrodera sagaidīšana, kad tikko visā pasaulē ir sācies kovids. Tādas miniatūriņas mēs taisām, un tad tās salīmēsim kopā. Šajos apstākļos epidemioloģiski droši nav iespējams klasiskas formas uztaisīt, nav iespējams tā strādāt, bet šādus mazus gabaliņus, kur ir pa vienam vai diviem aktieriem, var mēģināt. Mums ir salikts grafiks, kad kurš nāk, mēģinot maksimāli samazināt kontaktus. Nāk tie, kuri ir konkrētajā epizodē. Mēs mēģinām divreiz nedēļā, tad nav arī tā, ka cilvēkam iznāk mēģinājums vienreiz pusgadā, tik traki nav. Mums ir darba pilnas rokas!
– Izklausās, ka esat labi adaptējies pandēmijas situācijā.
Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem nepatīk vaimanāt, bet darīt. Ir tā, kā ir. Varu jau sēdēt, raudāt un vaimanāt, bet no tā nekas nemainīsies. Es paļaujos uz profesionāļiem medicīnas jomā, ko man liek darīt, to daru, neiesaistos nekādās diskusijās, vajag potēties vai nevajag, Skaidrs, ka vajag. Tā es esmu audzināts, ka profesionāļiem ir jāuzticas. Savukārt kā profesionālis kultūras jomā saprotu, ka šis ir laiks meklēt absolūti jaunas formas, kā kultūra var notikt.
– Kur jūs gūstat iedvesmu tik aktīvi un radoši darboties?
Droši vien iedvesma ir tā pati, kas ir mana dzīves misija – iepriecināt cilvēkus. Tas man vienmēr ir paticis. Humors un prieka radīšana – tas nav viegli, vieglāk ir taisīt visādas drāmas un traģēdijas. Man kā radošam cilvēkam nemitīgi jātur acis vaļā, tā arī ir tā iedvesma, kad kaut ko ieraugi – ir jāvēro. Radoši cilvēki visu laiku vēro to, kas notiek apkārt. Tad caur pieredzēto to projicē savos darbos. Nekādas mūzas man apkārt nelido un uz pleca nesēž. Tā ir mana profesija, un es eju un daru. Apbrīnoju mediķus – šajā ārprātīgajā situācijā nevis mest plinti krūmos, bet iet un cīnīties. Ja es esmu profesionāls mākslinieks, mans uzdevums arī ir nesēdēt malā, bet darīt, jo kultūra ir tikpat nepieciešama kā maize. Tas mums liek domāt, vērtēt un radīt savu attieksmi pret dzīvi.
– Kādi mērķi nākotnē?
Ja runājam par izrādi un vispār Līvbērzes amatierteātri, man ir milzīgi liels mērķis, un viņi zina, ka es lieku nenormāli augstu latiņu. Mēs gribam ar savu amatierteātri iziet arī starptautiskā līmenī. Es viņiem saku, ka mērķis ir jāliek augstu un tad uz to jāmēģina nokļūt. Jauno izrādi, ko mēs tagad iestudējam, ir ideja piedāvāt starptautiskiem amatierteātru festivāliem, pabraukt un parādīt, lai mani mīļie aktieri redz, nevis tikai dzird no manis. Es esmu bijis šādos festivālos Eiropā diezgan daudz. Teātri dara apbrīnojamas lietas, teātris ir svarīgs sociāls instruments. Viņi arī nespēlē tādas klasiskas lugas, neviens netaisa “Romeo un Džuljetu”, bet runā par to, kas ir aktuāls sabiedrībai. Man gribētos, lai arī Latvijas amatierteātri būtu ne tikai forša kopā sanākšana pa vakariem, bet lai ir jēga tam, ko mēs darām. Es redzu, ka mani aktieri ir uz to “pavilkušies”.
– Latvijā katru gadu notiek amatierteātru iestudējumu skates “Gada izrāde”.
Īsti neesmu sekojis līdzi šai Latvijas Nacionālā kultūras centra kustībai, bet es esmu ar mieru taisīt izrādes. Ja ir, kur aizbraukt Latvijā, tad mēs brauksim.
