«Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,» Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota. Bet mazā Dārta nerimās.
“Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,” Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota. Bet mazā Dārta nerimās. Viņa bērnudārzā pa dienu piedzīvojusi tik daudz notikumu un ļoti, ļoti gribēja tajos padalīties. Diendusā Jancis rāva nost segu, bet Jēkabs smieklīgi vaibstīja sejiņu. Marta vairs nav viņas labākā draudzene, bet gan Renāte. Un vēl jaunā auklīte Marianna lasa tik jaukas pasakas, bet Jaungada pasākumā viņa būs rūķis ar garu bārdu un sarkanu mici.
“Beidz pļāpāt, man no tavas nemitīgās runāšanas sāk sāpēt galva,” atkal strupi apsauc mamma. “Bet, mammīt, vai tiešām no manas runāšanas tev sāk sāpēt galviņa?” mazā neticīgi mēģina noskaidrot. Uz ko Antra dusmīgi attrauc: “Jā, un tā tas notiek vienmēr, jo tu nevari vienkārši paklusēt. Nē, tev vienmēr jārunā un jārunā. Tiklīdz tu atver muti, tā man sākas briesmīgas galvassāpes, liekas, ka tā tūlīt pārplīsīs!”
Dārtiņa apklusa. Viņa apņēmās klusēt tik ilgi, kamēr mamma pati nesāks ar viņu runāt. Tas gan būtu briesmīgi, ja mammai pārplīstu galva. Turklāt viņa būtu vainīga! Mamma bieži vien teica, ka Dārtas dēļ viņai kas nevedas – te pārvārās zupa, jo jāpalīdz savākt meitas mantiņas, te nepietiek iztikšanai un rēķinu nomaksai, jo tik dārgi jāmaksā par bērnudārzu un pulciņiem. Citreiz, kad mammai darbā atgadās nepatikšanas, tajās atkal vainojama Dārta, jo kaut ko izdarījusi ne tā? Vai tiešām mazā meitene var būt vainojama gandrīz visās ķibelēs?
Andžela Melnais
Sakāpināts, bet tomēr tik tipisks stāsts, kura epizodēs sevi varētu atrast teju visas mammas, sievas, sievietes, spriežam kopā ar psiholoģi Ilzi Ānu, meklējot atbildes par līdzsvarotu pastāvēšanu situācijā, kad viss ir “piegriezies”, bet bērns prasa savu.
Ilze, ko redzam šajā stāstā?
Tur ir ļoti daudz cilvēcisku emociju un izjūtu. Man vairāk ir redzējums par mammu. Meitenīte ir vecumā līdz septiņiem gadiem, tāpēc pilnībā atkarīga no pieaugušajiem. Savukārt, raugoties uz Antru, jūtu viņas nogurumu, nedrošību, iespējams, vilšanos kādās attiecībās. Varbūt kādu iemeslu dēļ pazeminājies viņas pašvērtējums?
Mamma bērnībā varētu būt bijusi kā Dārta – visu varoša, zinoša, enerģiska, draudzīga un komunikabla. Vispār Antra meitiņai ir ļoti laba mamma. Ja bērns grib tik daudz runāties un stāstīt, tas liecina par labām attiecībām. Es dzirdu arī Antru priecājamies par Dārtu, citādi nevar būt tik dzīvespriecīgs un jauks bērniņš. Šajā situācijā ir izjaukts kaut kāds līdzsvars!
Tomēr vārdi ir skarbi. Ko bērnam nodara šādi teksti?
Mazi bērni mēdz izraisīt nogurumu, jo viņiem piemīt ļoti daudz enerģijas un spēka. Atbildība un rūpes par mazuļiem ir 24 stundas diennaktī, visu gadu, bez atvaļinājumiem un slimības lapām. Reizēm tas ir par smagu, un mammai ir tiesības justies nogurušai.
Meitene, izdzirdot ko tādu, varētu izdarīt pieņēmumu – ja viņa atvērs muti, notiks “katastrofa”. Vai gluži otrādi – dzīvē būs liela pļāpa. Mēs precīzi nezinām, cik veca ir Dārta un vai viņa saprot dzirdēto. Tomēr ja ne jēgu, tad kontekstu meitene jūt. Pusaudze šajā vecumā iestātos durvīs un bļautu pretī: “Es neprasīju, lai tu mani dzemdētu! Tiec pati galā ar savu dzīvi!”
Tātad Antra tomēr ir “pāršāvusi pār strīpu”?
Te man gribas teikt – jā. Lai cik mēs būtu noguruši, izvēle par pienākumiem un atbildību pieaugušajiem ir cita. To nedrīkst sajaukt. Meitene nevar izvēlēties – viņa ir bezpalīdzīga. Pašlaik gan izskatās, ka viņas abas ir bezpalīdzīgas, un, lasot šķiet, ka Dārta vairāk rūpējas par mammu, lai tik viņai nesāpētu galviņa.
Pārskatot visu situāciju, nāk prātā Bībeles sižets ar Jēzu Kristu pie krusta, kad viņš sacīja: “Piedod, jo viņi nezina, ko dara!” Šajā gadījumā jāpiedod mammai, jo viņa nesaprot, ka tāda attieksme nodara ļoti gaužas lietas.
Cik raksturīgi bērniem justies vainīgiem par vecāku ķibelēm?
Vainas izjūta ir pazīstama visiem cilvēkiem. Šī emocija ir viena no lielajiem vaļiem, uz kā balstās cilvēce. Tā ir negatīva, jo zināmā mērā traucē vai grauj labu pašsajūtu. Tajā pašā laikā bez tās nav iespējams iztikt, jo tā regulē mūsu uzvedību. Man šķiet, ka vainas izjūta ir visblēdīgākā, jo uzrodas nez no kurienes visnegaidītākajos brīžos.
Šajā stāstā izskatās, ka māte pārmet meitai, bet bērns vēl ir tajā vecumā, kad nejūtas vainīgs – šī sajūta nāk palēnām. Bet, ja ir vainīgais, tas jāsoda. Jautājums ir, ko izvēlēsies mamma, lai sodītu Dārtu par to, ka viņa ir tāda. Meitenes uzvedībā gan neredzu neko tādu, kas nebūtu atbilstošs viņas vecumam. Dārta grib tikai parunāties – mainījušies draugi, ir jauna auklīte, pasākums. Antra neizprot, ka viņa ir dusmīga un savu meitu soda un ierobežo.
Vai dusmas var būt sods?
Nē! Dusmas ir vienīgais veids, kā Antrai to pārvarēt. Viņa jūtas nogurusi. Ikviens kādreiz to ir piedzīvojis, kad šķiet, esi nevērtīgs vai pārāk zemu nobraucis savās sajūtās – es to nesaprotu, netieku galā ar mājas darbiem, man jāpelna nauda, tās nepietiek, visu laiku kaut kur jāskrien un kaut kas jādara. Iespējams, pati Antra augusi ģimenē, kurā uz viņu liktas lielas cerības. Varbūt viņa nevar meitai rādīties vāja un vienkārši desmit minūtes pasēdēt uz gultas un izraudāties. Tāpēc Antra dusmojas. Vai drīkst dusmoties? Protams, jā! Pretējā gadījumā tas būtu tāpat kā pateikt: “Šodien neelpojiet!” Jautājums gan, vai šīs dusmas jāizliek uz bērna. Tā ir pieaugušā izvēle.
Antras teksts varētu skanēt šādi: “Es esmu nogurusi, mani viss kaitina – arī mana mīļā meitiņa ar savu pļāpāšanu. Es nevaru par viņu parūpēties. Gribu atpūsties kaut mazliet, bet neprotu. Nezinu, kā viņai to pateikt, bet, ja to atzīšu, būšu izrādījusi savu bezspēcību, neprasmi un muļķību, ka esmu vārgule. Jau bērnībā vecāki par mani priecājās – Antra ir laba meitene, viņa var visu, ir stipra un gudra –, bet mazais bērns, darbs, rūpes par māju paņem visu spēku. Kur lai to rod?”
Risinājumi varētu būt ļoti vienkārši?
Tieši tā! Ja vien Antra spētu Dārtai pateikt: “Piedod, es te pasēdēšu desmit minūtes un atpūtīšos.” Kādam tas mammai jāpasaka vai jāļauj – jāizņem no rokām.
Domāju, ka ir lietas, ko mamma ar meitiņu dara kopā – spēlē spēles, lasa, dzied. Ja tā ir, Dārta sagaidīs mirkli, kad atkal to varēs darīt. Lai mammīte atpūšas, pēc tam viņas abas varbūt mizos kartupeļus. Tik vecam bērnam to var pastāstīt.
Ir svarīgi saprast, ka sieviete drīkst būt nogurusi, kaut visu mūžu mācīta, ka viņai ar visu jātiek galā!
