Vienā no Tērvetes pakalniem jau 78. gadu atrodas 1932. gadā iesvētītā Tērvetes sanatorija. To par 1,5 miljoniem latu, pateicoties tautas atbalstam cīņā ar ļauno slimību tuberkulozi, uzcēla Latvijas Sarkanais Krusts.
Vienā no Tērvetes pakalniem jau 78. gadu atrodas 1932. gadā iesvētītā Tērvetes sanatorija. To par 1,5 miljoniem latu, pateicoties tautas atbalstam cīņā ar ļauno slimību tuberkulozi, uzcēla Latvijas Sarkanais Krusts. Toreiz tā bija viena no modernākajām sanatorijām Eiropā. Neatkarīgās Latvijas gados tur vienā maiņā ārstējās 250 slimnieku.
Baigajā gadā sanatorijā, slēpjoties no čekistu okšķeriem, atrada vairāki Latvijas patrioti. Vācu laikā trešajā stāvā tika iekārtota vācu armijas lazarete plaušās ievainotajiem un ar plaušu slimībām sirgstošajiem. Šajā laikā sanatorijā miruši 25 latviešu, 11 vācu un viens igauņu karavīrs, kuru uzvārdi ir apzināti. Viņi apbedīti Tērvetes kapos. Padomju varas gados tiem virsū apglabāti vietējie iedzīvotāji. Baltais krusts tomēr sargā mirušo karavīru dvēseļu mieru. Kara beigās labajā spārnā atradies Sarkanās armijas hospitālis. Mirušie apbedīti laukumā pie vecās sanatorijas un pie Klosterkalna. Vēlākos gados tie pārapbedīti Dobeles centrā pie dzelzceļa stacijas.
Pēc kara sanatorija bija pārpildīta. Veselību atguva daudz jauniešu, vecie slimnieki un abās pusēs karojošie, no kuriem lielākā daļa bija leģionāri no filtrācijas nometnēm un Gulaga. Palātās, kur nāve nešķiroja, kurā pusē kāds cīnījās, bijām vienādi bargā likteņa priekšā. Atšķirības gan bija, jo vieni jutās kā varoņi, bet mums bija jācieš klusu. Vienīgi savā starpā jutāmies kā kauju laukos vienoti un varējām runāt atklāti. Daudzi aizvēra acis uz mūžu. Daļu piederīgie aizveda uz dzimtas kapiem, bet pārējos guldījām Tērvetes kapos. Arī viņu miers tika traucēts. Vienīgi otrais baltais krusts norāda viņu atdusas vietu.
Tagad sanatorija atrodas uz iznīcības robežas, jo valsts budžetā nav paredzēti līdzekļi tās restaurācijai atbilstoši mūsdienu prasībām, kā arī līdzekļu ceļazīmēm slimnieku ārstēšanai. Šodien tur veselību uzlabo slimnieki ar kaulu un plaušu slimībām ļoti minimālā skaitā. Vasarā
to ir ap 100, bet ziemā – pat zem 20 (!). Apbrīnojama ir sanatorijas direktora Miķeļa Gediņa un citu darbinieku neatlaidība, darbs un pūles šādos ekonomiskos apstākļos nodrošināt daudzmaz normālu sanatorijas darbību. Daudziem slimniekiem liegts uzlabot veselību. Ēka iet bojā, jo netiek pilnībā apdzīvota un ziemā apsildīta.
Lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus kaut daļējai sanatorijas pastāvēšanai, palātas tiek izmantotas kā viesnīcas istabas, zālē tiek rīkoti semināri, kāzas un citas svinības, saieti ar labu virtuvi un nakšņošanu. Nodrošināta autotransporta īre, stāvvietas.
Rehabilitācija iespējama pacientiem, kas uzturas sanatorijā par slimokases, valsts sociālo dienestu un arī personīgajiem līdzekļiem. Iespējams izmantot masāžas, ārstnieciskās vingrošanas, ūdens dziedniecības, fizikālās terapijas, sāls kameras, inhalācijas, dūņu, parafīna – ozokerīta aplikāciju procedūras ar ēdināšanu trīs reizes dienā.
Šodien jādara viss iespējamais, lai glābtu Tērvetes sanatoriju no varbūtējās iznīcības vai privatizācijas, kā tas notika ar Ķemeru sanatoriju. Tādēļ tās darbinieki, pacienti un citi interesenti parakstījuši vēstuli Valsts prezidentei un 7. Saeimai ar aicinājumu glābt Tērvetes sanatoriju, rekonstruēt to, nepārvēršot par varbūtēju izklaides vietu ārzemju tūristiem, bet nodrošināt to par vietu, kurā veselību varētu atgūt Latvijas trūcīgie, maznodrošinātie, bijušie represētie, leģionāri un nacionālie partizāni.
Iespējams, palīdzību nozīmīgā darba izpildē varētu sniegt arī pasaules lielākās latviešu organizācijas – Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Daugavas Vanagi.
Tērvetes sanatorijā no 1946. līdz 1948. gadam un 2000. gadā ārstējās Aldis Egils Hartmanis
